Dzintara tālskatis

Ganumeita Ema guļošās meitenes tēlu glabāja savās atmiņās viņa nerimtīgi par viņu domāja. Ema ne mirkli neapšaubīja Koulteres kundzes stāsta patiesīgumu. Burvji eksistēja, tas nebija apšaubāms, un, protams, tie spēja uzsūtīt miega burvestību, un māte par savu meitu ļoti kvēli un maigi rūpējās. Skaisto sievieti alā un viņas apburto meitu Ema apbrīnoja, un šī apbrīna gandrīz līdzinājās pielūgsmei.

Cik bieži vien varēdama, viņa gāja uz mazo ieleju, lai izpildītu sievietes uzdevumus, vai vienkārši patērzēt un klausīties, jo dāma prata stāstīt brīnišķīgus stāstus. Atkal un atkal Ema cerēja, ka varēs uzmest gulētājai skatienu, taču tas bija noticis tikai vienreiz, un meitene samierinājās, ka varbūt viņai to vairs nekad neļaus.

Slaukdama aitas, kārsdama un vērpdama to vilnu vai maldama miežus, lai ceptu maizi, Ema vienā laidā domāja par burvestību un to, kāpēc tā noticis. Koulteres kundze to nekad viņai nebija stāstījusi, tāpēc Ema varēja brīvi ļaut vaļu iztēlei.

Kādudien viņa paņēma ar medu saldinātu plāceni un devās trīs stundu garā ceļā uz Čo-Lan-Se, kur atradās klosteris. Ar glaimiem un pacietību piekukuļojot durvju sargu ar medus plāceni, viņai izdevās panākt audienci pie lielā dziednieka Pagdzina tulku, kurš tikai pirms

gada bija ticis galā ar karsoņa uzliesmojumu un bija ār­kārtīgi gudrs.

Ema iegāja dižā vira cellē, ļoti zemu paklanījās un pie­dāvāja atlikušo medus plāceni ar tādu pazemību, kādu vien spēja izrādīt. Mūka dēmons-sikspārnis piķēja un šaudījās viņai apkārt, izbiedēdams meitenes pašas dēmonu Kulangu, kurš slēpdamies līda viņai matos, bet Ema centās stāvēt mierīgi un klusi, kamēr Pagdzins tulku viņu uzrunāja.

-   Jā, bērns? Dzīvāk, dzīvāk, viņš skubināja, pie katra vārda mādams ar garo, sirmo bārdu.

Nespodrajā gaismā viņa galvenokart redzēja šo bārdu un spožās acis. Dziednieka dēmons, beidzot nomierinā­jies, augšpēdus iekārtojās augšā uz sijas, un meitene teica: Lūdzu, Pagdzin tulku, es vēlētos apgūt gudrību. Man gribētos zināt burvju vārdus un to, kā noburt. Vai jūs man varat to iemācīt?

-   Nē, viņš atbildēja.

Meitene bija to gaidījusi. Labi, vai jūs man varētu ieteikt tikai vienu dziedniecības līdzekli? viņa pazemīgi lūdza.

-    Varbūt. Bet es tev neteikšu, kas tas ir. Es varu tev iedot līdzekli, bet nevaru atklāt tā noslēpumu.

-   Labi, paldies, tā ir liela laime, viņa teica, vairākas reizes paklanīdamās.

-    Kas tā par slimību, un kas ar to saslimis? vecais vīrs jautāja.

-    Tā ir miega slimība, Ema paskaidroja. Tā uznā­kusi mana tēva radinieka dēlam.

Meitene apzinājās, ka rīkojas ļoti veikli, mainīdama cietēja dzimumu, ja nu dziednieks gadījumā būtu dzir­dējis par sievieti alā.

-   Un cik vecs ir šis zēns?

-    Trīs gadus vecāks par mani, Pagdzin tulku, viņa minēja, tātad viņam ir divpadsmit gadu. Viņš guļ un guļ, un nevar pamosties.

-   Kāpēc pie manis nenāk viņa vecāki? Kāpēc viņi atsū­tījuši tevi?

-   Tāpēc ka viņi dzīvo tālu mana ciemata viņā malā un ir ļoti nabadzīgi, Pagdzin tulku. Es par sava radinieka slimību padzirdēju tikai vakar un tūlīt nācu pie jums pēc padoma.

-    Man pacients jāredz un rūpīgi jāizmeklē, un jāno­skaidro planētu stāvoklis tai stundā, kad viņš aizmiga. Šādas lietas nav darāmas steigā.

-   Vai nav kāds līdzeklis, ko jūs man varētu iedot līdzi?

Dēmons-sikspārnis nokrita no savas sijas, pašavās sā­nis kā melna ēna un, atsities pret grīdu, sāka klusi šaudī­ties apkārt pa telpu tik ātri, ka Ema nespēja tam izse­kot; bet dziednieka spulgās acis redzēja, kur tieši tas dodas, un, kad dēmons atkal ačgārni pieķērās pie sijas, sakļāvis ap sevi tumšos spārnus, vecais vīrs piecēlās un gāja no plaukta pie plaukta, no krūkas pie krūkas un no kārbas pie kārbas, gan izkratīdams karoti pulvera, gan pievienodams šķipsniņu ārstniecības augu, tadā pašā secībā, kādā dēmons bija tos apmeklējis.

Visas sastāvdaļas sabēris miezerī, dziednieks tās saberza kopā un, to darīdams, murmināja burvju vārdus. Tad viņš sasvēra saturu uz miezera dimdošās malas, iz­kratīja beidzamos graudiņus, paņēma otu un tinti un uzrakstīja uz papīra lapas dažas zīmes. Kad tinte nožuva, vīrs uzbēra uz rakstītā visu pulveri un aši salocīja papīru mazā kvadrātveida paciņā.

-   Lai viņi ar otu iekaisa šo pulveri aizmigušā bērna nāsīs tajā bridi, kad viņš ievelk elpu, vecais vīrs mācīja, un viņš pamodīsies. Tas jādara ļoti piesardzīgi. Vienreiz par daudz, un bērns nosmaks. Lietojiet vismīkstāko otu.

Paldies, Pagdzin tulku, Ema pateicās, paņemdama paciņu un ielikdama to visdziļākajā blūzes kabatā. Kaut man butu vēl viens medus plācenis, ko jums iedot!

-Ar vienu pietiek, — dziednieks atteica. Tagad ej un, kad atnāksi nākamreiz, pastāsti man visu patiesību, ne­vis tikai daļu no tās.

Meitene apjukusi ļoti zemu palocījās, tā slēpdama savu mulsumu. Viņa cerēja, ka nav izpaudusi par daudz.