Dzintara tālskatis

apreibuši no pretīgajiem izgarojumiem. Upurim sākumā veicās labāk, bet tad no mākoņa izlidoja otrs vajātājs, un straujā un niknā cīņā vīdamies gaisā kā liesmu strēles, tie visi trīs cēlās, grima un atkal cēlās, lai beidzot no­kristu tālākajā malā starp klintīm. Abi pārējie vajātāji no mākoņa vispār nekad neparādījās.

Zāģzobainās kalnu grēdas rietumu pusē, virsotnē, no kuras skatienam lejāk pavērās klajumi un aizmugurē ielejas, no kalna šķita izaugam bazalta cietoksnis, it kā pirms miljoniem gadu to augšā būtu uztriecis kāds vul­kāns.

Plašajās alās zem stāvajām sienām tika glabātas un marķētas visāda veida rezerves; ieroču ražotnēs un pul­vera pagrabos kalibrēja, bruņoja un testēja kara mehā­nismus; tēraudlietuvēs zem kalna vulkāniskas liesmas baroja varenas ēzes, kurās fosforu un titānu kausēja un kombinēja tādos sakausējumos, kādi nekad agrāk nebija pazīstami vai nebija izmantoti.

Cietokšņa neaizsargātākajā pusē dziļi izvirzījuma ēnā, kur no senajām lavas straumēm vertikāli slējās varenas sienas, bija mazas, slepenas durtiņas, pie kurām dienu un nakti sardzē stāvēja sargkareivis, pārbaudīdams vi­sus, kas mēģināja iekļūt iekšā.

Kamēr pie augšējiem vaļņiem mainījās sardze, sarg­kareivis pāris reižu nodauzīja kājas un ar cimdotajām rokām papliķēja sev pa augšdelmiem, lai sasildītos, jo tā bija visaukstākā nakts stunda, bet mazā petrolejas lies­miņa uz kronšteina viņam blakus nekādu siltumu nedeva. Maiņai vajadzēja ierasties pēc desmit minūtēm, un viņš ilgojās pēc šokolādes krūzes un smēķa, bet visvairāk pēc gultas.

Vismazāk viņš bija sagatavojies izdzirdēt klauvējienus pie durtiņām.

Tomēr sargs bija modrs un aši pavēra durvju actiņu, vienlaikus atgriezdams krānu, kas petrolejas plūsmai ļāva piekļūt signāllampiņai. Pametis skatienu, viņš ierau­dzīja trīs stāvus kapucēs vidū nesam ceturto, kurš bija nenoteiktas formas un šķita slims vai ievainots.

Priekšējais nācējs atmeta kapuci. Viņa seju sargkarei­vis pazina, taču nācējs tik un tā pateica paroli un sacīja: Mēs viņu atradām pie sēra ezera. Saka, ka viņu saucot Baručs un viņš nesot lordam Ezrielam steidzamu ziņu.

Sargkareivis atšāva bultu, un viņa dēmons-terjers no­drebēja, trim nācējiem ar pūlēm iebīdot savu nešļavu pa šauro ieeju. Tad dēmons neviļus izdvesa klusu kaucienu, ātri apraudamies, un sargkareivis ieraudzīja, ka atnes­tais ir ievainots eņģelis zema ranga un nespēcīgs, bet tomēr eņģelis.

Novietojiet viņu sardzes telpā, sargkareivis teica, un, kad atnācēji to izdarīja, viņš pagrieza telefona aparāta kloķi un ziņoja apsardzes virsniekam, kas ir atgadījies.

Uz cietokšņa augstākā vaļņa slējās adamantīna tornis; tikai viens kāpņu posms veda uz telpām, kuru logi rau­dzījās uz visām četrām debespusēm. Lielākajā telpā stā­vēja krēsls, galdi un kartes statīvs, vidējā saliekamā gulta. Beidzamā bija maza vannasistaba.

Lords Ezriels sēdēja adamantīna tornī, pāri izkaisītu papīru grēdai vērdamies sejā savam izlūku kapteinim. Virs galda karājās petrolejas lampa, un ogļu pannā kvē­loja ogles, cīnīdamās pret nakts skarbo dzestrumu. Durvju iekšpusē uz konsoles tupēja mazs, zils vanadziņš.

Izlūku kapteini sauca lords Roke. Viņš izskatījās impo­zants: garumā nepārsniedza lorda Ezriela plaukstu un bija slaiks kā spāre, taču pārējie lorda Ezriela kapteiņi pret viņu izturējās ar dziļu cieņu, jo lorda Rokes papēžu pieši bija bruņoti ar indīgiem, dzelkšņainiem piešiem.

Viņš mēdza sēdēt uz galda un ar asu mēli vīzdegunīgi atvairīt ikvienu, kas neizturējās ar vislielāko cieņu. Viņam un viņam līdzīgajiem, Gallivespiāniem, piemita dažas labiem izlūkiem raksturīgas īpašības, izņemot, protams, neparasti mazo augumu; viņi bija tik lepni un ātri aizvainojami, ka, būdami lorda Ezriela augumā, nekādā ziņā nepaliktu neievēroti.

-   Jā, viņš teica skaidrā, griezīgā balsī, acīm spīdot kā tintes lāsēm, — jūsu bērns, lord Ezriel, es zinu par viņu. Acīmredzot zinu vairāk nekā jūs.

Lords Ezriels skatījās tieši uz viņu, un mazais vīriņš uzreiz saprata, ka ir savu komandieri pārsteidzis — kā knipis viņu trāpīja lorda Ezriela skatiena spēks. Zaudējot līdzsvaru, viņam nācās pastiept roku un, lai nostabilizē­tos, pieķerties lorda Ezriela vīna glāzei. Pēc mirkļa lorda Ezriela sejas izteiksme kļuva laipna un nevainīga gluži tāda, kāda varētu but viņa meitai, un no šī brīža lords Roke izturējās apdomīgāk.

-   Bez šaubām, lord Roke, lords Ezriels atbildēja. Bet tādu iemeslu, kurus es neizprotu, dēļ, meitene ir nokļu­vusi Baznīcas uzmanības centrā, un man jāuzzina, kāpēc. Ko viņi par manu meitu runā?

-     Maģistērijam ir milzum daudz pieņēmumu: viena apakšnodaļa saka vienu, otra pēta kaut ko citu, un katra savus atklājumus tur noslēpumā no pārējām. Visaktīvā­kās ir Konsistorija Disciplinārā tiesa un Svētā Gara Dar­ba apvienība, sacīja lords Roke. Man izlūki ir abās.

-   Vai tad esat kļuvis par apvienības biedru? lords Ez­riels jautāja. -Apsveicu! Viņi parasti ir nepieejami.