Dzintara tālskatis

Vils bija pārāk noskaities, lai runātu. Piecēlies viņš nogāja divdesmit soļu pa mīkstajām, dziļajām smiltīm un tad, siltuma un mitruma pārsteigts, apstājās.

Pagriezies viņš redzēja abus eņģeļus sarunājamies; tad viņi nāca šurp, pazemīgi un neveikli, bet arī lepni.

Baručs teica: Mēs ļoti atvainojamies. Es pats došos pie lorda Ezriela, informēšu viņu un lūgšu viņu sūtīt palīgus, lai atrastu viņa meitu. Cītīgi lidojot, man vajadzēs divas dienas.

-   Un es palikšu pie tevis, Vil, Baltamoss piedāvājās.

-   Labi, Vils piekrita, paldies.

Abi eņģeļi apkampās. Tad Baručs apskāva Viļu un no­skūpstīja zēnu uz abiem vaigiem. Skūpsts bija viegls un vēss tāpat kā Baltamosa plaukstas.

-    Ja mēs turpināsim virzīties uz Liras pusi, Vils teica, vai tu mūs atradīsi?

-    Es nekad nepazaudēšu Baltamosu, Baručs sacīja un soli atkāpās.

Tad viņš palēcās gaisā, strauji uzlidoja debesīs un iz­gaisa zvaigžņu klaida. Baltamoss izmisīgās ilgās nolūko­jās viņam pakaļ.

-   Vai gulēsim tepat vai arī dosimies tālāk? viņš bei­dzot ierunājās, pagriezies pret Vīlu.

-   Gulēsim tepat, Vils atteica.

-    Tad guli, un es uzmanīšu, vai mums nedraud bries­mas. Vil, esmu pret tevi bijis skarbs, un tas bija nepa­reizi. Tev jānes smaga nasta, un man tev japalīdz, nevis jāšķendējas. No šī brīža centīšos izturēties laipnāk.

Tā Vils apgūlās siltajās smiltīs, un kaut kur netālu viņš domāja eņģelis stāvēja sardzē; taču tas šķita mazs mierinājums.

-   Es dabūšu mūs laukā no šejienes, es apsolu, Rodžer. Un Vils nāk, esmu pārliecināta, ka nāk!

Nesapratis viņš paplēta bālās plaukstas un papurināja galvu.

-    Es nezinu, kas viņš ir, un viņš te nenāks, Rodžers teica, bet, ja arī nāks, tad mani ne­pazīs.

-    Viņš nāk pie manis, Lira sacīja, un mēs ar Viļu ak, nezinu kā, Rodžer, bet zvēru mēs palīdzēsim. Un neaizmirsti: mūsu pusē ir vēl arī citi. Serafina un Joreks, un

3 Maitēdājas

BRUNINIEKA KAULI IR PĪŠĻI, UN VINA LABAIS ZOBENS RŪSA;

ES TICU, KA VINA DVĒSELE IR PIE SVĒTAJIEM.

S.T. KOLRIDŽS

Enara ezera raganu klana karaliene Serafina Pekkala raudāja, lidodama caur Arktikas dūmakainajām debesīm. Viņa raudāja dusmās, bailēs un vainas apziņas dēļ: dusmu dēļ pret sievieti Koulteri, kuru bija nozvērējusies nogali­nāt; baiļu dēļ par to, kas notiek ar viņas iemīļoto zemi; vainas apziņas dēļ… Vainas apziņa viņu piemeklēs vēlāk.

Pagaidām Serafina lūkojās lejup uz kūstošo polāro ledu, applūdušajiem mežiem ieplakās, pārpilno jūru, un viņas sirdi māca grūtsirdība.

Taču ragana neapstājās, lai apciemotu savu dzimteni vai mierinātu un uzmundrinātu māsas. Viņa lidoja tālāk un tālāk uz ziemeļiem, tieši iekšā bruņotā lāča Joreka Bērnisona karalistes Svalbāras miglās un aukās.

Viņa ar pūlēm pazina galveno salu. Kalni gulēja kaili un melni, un tikai dažas no saules paslēpušās ielejas, kas bija novērsušas no tās savu vaigu, ēnainajos nostūros bija saglabājušas mazliet sniega; bet ko šajā gadalaikā te vis­pār darīja saule? Visā dabā bija noticis apvērsums.

Kamēr Serafina atrada lāču karali, pagāja lielākā dienas daļa. Viņa to ieraudzīja pie salas ziemeļu krasta starp klintīm peldus dzenamies pakaļ valzirgam. Ūdenī lāčiem nogalināt bija grūtāk; kad zemi klāja ledus un lielajiem jūras zīdītājiem vajadzēja uznirt, lai ievilktu

elpu, lāči izmantoja maskēšanās priekšrocību, un viņu upuris arī neatradās savā elementā. Tāda bija parastā lietu gaita.

Bet Joreks Bērnisons bija izsalcis, un pat spēcīgā val­zirga asie ilkņi viņu nespēja noturēt atstatus. Serafina vēroja dzīvniekus cīnāmies; jūras baltās putas krāsojās sarkanas, un viņa redzēja, kā Joreks izvelk valzirga rumpi no viļņiem uz platās klintsradzes un kā goddevīgā at­tālumā viņu vēro trīs izspūrušas lapsas, gaidīdamas savu kārtu mieloties.

Kad lāču karalis bija beidzis ēst, Serafina laidās lejā ar viņu aprunāties. Nu bija īstais laiks sastapties ar nožēlu.

-    Karali Jorek Bērnison, viņa teica, vai es, lūdzu, varētu ar tevi parunāt? Es nolieku savus ieročus.

Ragana nolika stopu un bultas uz slapjā akmens starp viņiem. Joreks tiem uzmeta īsu skatienu, un viņa saprata: ja lāča seja spētu paust kādas emocijas, tajā vīdētu pār­steigums.

-    Runā, Serafina Pekkala, viņš ierūcās. Mēs taču nekad neesam karojuši, vai ne?

-      Karali Jorek, esmu zaudējusi tavu biedru Li Skorsbiju.

Lāča mazās, melnās ačeles un asiņainais purns nemaz nepakustējās. Viņa redzēja, kā vējš bužina krēmbaltās vilnas akotu galiņus uz viņa muguras. Lācis neko neat­bildēja.

-     Skorsbija kungs ir pagalam, — Serafina turpināja. Pirms šķiršanās es viņam iedevu puķi, ar ko mani atai­cināt, ja viņam manis ievajadzētos. Dzirdēju viņa sau­cienu un lidoju turp, bet ierados par vēlu. Lī Skorsbijs mira, cīnoties ar maskovītu spēkiem, bet es nezinu nedz to, kas viņiem lika tur ierasties, nedz ari to, kāpēc viņš vilcinājās, jo varēja viegli izbēgt. Karali Jorek, nožēla mani satriec.

-    Kur tas notika? Joreks Bērnisons vaicāja.

-   Citā pasaulē. Lai to izstāstītu, vajadzēs zināmu laiku.

-   Tad sāc!