Dzintara tālskatis

Baltamoss klusi teica: Visvarenais, Dievs, Radītājs, Pavēlnieks, Jahve, Kungs, Ķēniņš, Tēvs visus šos vār­dus Viņš sev ir devis pats. Viņš nekad nav bijis Rādītājs. Viņš bija tāds pats eņģelis kā mēs tiesa gan, pirmais eņģelis un visvarenākais, bet Viņš ir veidots no Putek­ļiem tāpat kā mēs, un Putekļi ir tikai nosaukums tam, kas notiek, kad matērija sāk sevi apzināties. Matērija mīl matēriju. Tā tiecas sevi vairāk izzināt, un veidojas Pu­tekļi. Pirmie eņģeļi ir kondensējušies no Putekļiem, un Visvarenais bija pirmais. Tiem, kas nāca pēc Viņa, Viņš stāstīja, ka ir tos radījis, taču tie bija meli. Viena no tām, kas nāca vēlāk, bija viedāka par Viņu un atklāja patie­sību, tāpēc Viņš to padzina. Mēs viņai vēl aizvien kalpo­jam. Visvarenais vēl aizvien valda pār karalisti, un Meta­trons ir Viņa Reģents.

-    Bet, kas attiecas uz to, ko mēs esam atklājuši Māko­ņos tītajā kalnā, mēs nevaram stāstīt pašu kodolu. Esam viens otram zvērējuši, ka pirmajam, kas to uzzina, ir jābūt pašam lordam Ezrielam.

-   Tad stāstiet to, ko varat. Neturiet mani neziņā.

-    Mēs iekļuvām Mākoņos tītajā kalnā, Baručs sacīja un uzreiz turpināja: Piedod, mums šie termini nesagāda nekādas grūtības. Dažreiz to dēvē par "Kaujas ratiem". Redzi, šis kalns nav nekustīgs; tas pārvietojas no vienas vietas uz citu. Lai kurp tas dotos, tur atrodas karalistes centrs, Viņa citadele, Viņa pils. Kad Visvarenais bija jauns, kalnam apkārt nebija mākoņu, bet, laikam ritot, Viņš tos savāca sev apkārt aizvien biezākā un biezākā slānī. Vir­sotni neviens nav redzējis jau tūkstošiem gadu. Tāpēc Viņa citadele tagad ir pazīstama kā Mākoņos tītais kalns.

-   Ko jūs tur atklājāt?

-    Visvarenais pats mitinās kādā kambari kalna centrā. Mēs nevarējām tikt tam tuvumā, tomēr mēs Viņu redzē­jām. Viņa vara…

-    Ļoti lielu varu Viņš ir piešķīris, Baltamoss pār­trauca, Metatronam, kā jau es stāstīju. Tu redzēji, kāds viņš ir. Mēs jau agrāk esam no Metatrona izsprukuši, un nu viņš mūs redzēja atkal. Vēl vairāk viņš redzēja tevi, un viņš redzēja nazi. Es teiktu…

-   Baltamos, — Baručs uzmanīgi biedru pārtrauca, ne­bar nu Viļu. Mums vajadzīga zēna palīdzība, un viņu ne­var vainot tajā, ka viņš nezina to, kā atklāšanai mums bija vajadzīgs tik ilgs laiks.

Baltamoss novērsās.

Ierunājās Vils: Tātad jūs negrasāties man izpaust to savu noslēpumu? Labi. Nu tad pastāstiet, kas notiek pēc mūsu nāves.

Baltamoss pārsteigts atskatījās.

Baručs teica: Nu, eksistē tāda Nāves zeme. Kur tā atro­das un kas taja notiek, nezina neviens. Mans velis, pateico­ties Baltamosam, nekad tur nav nokļuvis; es esmu tas, kas reiz bija Baruča velis. Nāves zeme ari mums ir tumsā tīta.

-    Tā ir gūsta nometne, Baltamoss stāstīja. Visva­renais to nodibinājis senos laikos. Kāpēc tu gribi to zināt? Savā laikā pats redzēsi.

-   Tāpēc, ka tikko kā nomira mans tēvs. Ja viņš nebūtu nonāvēts, tad izstāstītu man visu, ko zina. Jūs teicāt, tā esot pasaule vai jūs domājāt tādu pasauli, kas līdzīga šai, kādu citu Visumu?

Baltamoss paskatījās uz Baruču, un tas paraustīja ple­cus.

-    Kas Nāves zemē notiek? Vils turpināja iztaujāt.

-    Nevar zināt, Baručs atbildēja. Viss, kas to skar, ir noslēpums. Pat baznīcēni to nezina; viņi iestāsta ticīga­jiem, ka tie mitīs Debesīs, taču tie ir meli. Ja cilvēki patiešām zinātu…

-   Un mana tēva velis ir nokļuvis tur.

-    Bez šaubām, tāpat kā tie neskaitāmie miljoni, kas nomiruši pirms viņa.

Vils juta, ka viņa iedoma sašķobās.

-    Un kāpēc jūs ar savu lielo noslēpumu, lai kāds tas būtu, uzreiz negājāt tieši pie lorda Ezriela, zēns jautāja, bet meklējāt mani?

-   Mēs nebijām droši, Baltamoss teica, ka viņš mums ticēs, ja necelsim priekšā savu labo nolūku apstiprināju­mu. Divi zemas kārtas eņģeļi starp visām varenibām, ar kurām viņam ir darīšana, kā lords Ezriels varētu ņemt mūs nopietni? Bet, ja mēs viņam parādītu nazi un tā ne­sēju, viņš varbūt ieklausītos. Šis nazis ir ievērojams iero­cis, un lords Ezriels priecātos, ja tu būtu viņa pusē.

-    Neņemiet ļaunā, iebilda Vils, bet man tas šķiet gļēvi. Ja jums par savu noslēpumu ir kaut mazākā pār­liecība, jums nav vajadzīgs aizbildinājums, lai tiktos ar lordu Ezrielu.

-    Ir vēl viens iemesls, atzinās Baručs. Mēs sapra­tām, ka Metatrons mūs vajās, un gribējām būt droši, ka nazis nenonāk viņa rokās. Ja mēs tevi varētu pārliecināt, lai tu vispirms kopā ar mums nāc pie lorda Ezriela, tad vismaz…

-   Ak nē, tas nenotiks, attrauca Vils. Jūs esat ap­grūtinājuši manu nokļūšanu pie Liras, nevis atvieglojuši to. Viņa ir vissvarīgākā, un jūs esat viņu pilnīgi aizmir­suši. Taču es ne. Kāpēc jums vienkārši nedoties pie lorda Ezriela un neatstāt mani vienu? Panāciet, lai jūs uz­klausa. Jūs varētu pie viņa aizlidot daudz ātrāk, nekā es varu aiziet, un es gribu vispirms uzmeklēt Liru, lai notiek kas notikdams. Vienkārši dariet tā. Vienkārši ejiet. Vienkārši atstājiet mani.

-    Bet es tev esmu vajadzīgs, Baltamoss nepiekāpīgi teica, es varu izlikties par tavu dēmonu, citādi tu Liras pasaulē būsi pamanāms.