Dzintara tālskatis

-    Un beidzot, tēvs Makfeils sacīja, bērns. Vēl tikai bērns, es domāju. Šī Ieva, kuru ir paredzēts kārdināt un kura, ja būs kāds padomdevēja precedents, kritīs grēkā, un kuras grēkā krišana mūs visus novedīs pie bojāejas. Džentlmeņi, no visiem šīs problēmas risinājumu veidiem es grasos ieteikt visradikālāko un esmu pārliecināts, ka jūs man piekritīsit.

Es ierosinu nosūtīt kādu cilvēku, kurš viņu atrod un nogalina, pirms viņa var tikt kārdināta.

-    'Rīv prezident, tēvs Gomess nekavējoties ierunājās, ikvienu savas pieauguša cilvēka dzīves dienu es esmu nodarbojies ar priekšlaicīgu grēku nožēlošanu. Es esmu pētījis, esmu apmācīts…

Prezidents pacēla roku. Priekšlaicīga grēku nožēlo­šana un to atlaide bija doktrīnas, ko pētīja un pilnveido­ja Konsistorija tiesa, bet kas Baznīcā plašāk nebija zinā­mas. Tās ietvēra grēku nožēlošanu par vēl neizdarītu grēku, dedzīgu un jusmīgu nožēlošanu, ko pavadīja pār­spīlēta sevis pēršana un šaustīšana, lai nodrošinātos ar kredītu. Kad nožēla par konkrētu grēku bija sasniegusi pienācīgu līmeni, nožēlnieks avansā saņēma grēku atlai­di, kaut arī viņam nekad nerastos vēlme šādi grēkot. Piemēram, dažreiz bija nepieciešams nonāvēt cilvēkus, slepkavam bija daudz mazāk raižu, ja viņš to varēja darīt nožēlnieka statusā.

-    Tieši par jums es domāju, tēvs Makfeils laipni teica. Vai man ir tiesas piekrišana? Jā. Kad tēvs Go­mess ar mūsu svētību dosies ceļā, viņš būs neatkarīgs, viņš nebūs sasniedzams vai atsaucams atpakaļ. Lai arī kas un ar ko atgadītos, viņš kā Dieva bulta mēros savu ceļu tieši pie bērna un to nobeigs. Viņš būs neredzams; viņš ieradīsies naktī, gluži kā eņģelis, kas sodīja asīriešus; viņš būs kluss. Cik daudz labāk mums visiem būtu klājies, ja Ēdenes dārzā būtu atradies tēvs Gomess! Mēs nekad neatstātu Paradīzi.

Jaunais priesteris no lepnuma gandrīz vai raudāja. Tiesa viņam bija devusi svētību.

Bet vistumšākajā griestu stūrī, noslēpies starp tum­šām ozola sijām, sēdēja vīriņš, ne lielāks par plaukstu.

Viņa papēži bija bruņoti ar dzelkšņiem, un viņš dzirdēja katru vārdu.

Ģērbies tikai netīrā, baltā kreklā un vaļīgās biksēs bez siksnas, pagrabā zem kailas griestu spuldzes stāvēja vīrs no Bolvangaras, ar vienu roku cieši satvēris bikses un ar otru savu dēmonu-trusi. Viņa priekšā vienīgajā krēslā sedeja tevs Makfeils.

-   Doktor Kūper, prezidents ierunājās, — apsēdieties jel!

Telpā nebija citu mebeļu, izņemot krēslu, koka lāvu un

spaini. Prezidenta vārdi netīkami atbalsojas baltajās flīzēs un atdūrās pret sienām un griestiem.

Doktors Kūpers apsēdās uz lāvas. Nespēdams novērst ne acu no kalsnā, sirmā prezidenta, viņš aplaizīja izkal­tušās lūpas un gaidīja, kādas nepatikšanas nāks.

-    Tātad jums gandrīz izdevās atšķelt bērnu no viņa dēmona? tēvs Makfeils vaicāja.

Doktors Kūpers nedroši atbildēja: — Mēs uzskatījām, ka nebutu lietderīgi nogaidīt, jo eksperimentam tik un tā vajadzēja notikt, un ievietojām bērnu eksperimentu kam­barī, bet tad Koulteres kundze iesaistījās pati un aizveda viņu uz savu mājokli.

Dēmons-trusis atvēra apaļās acis un bailīgi paskatījās uz prezidentu, un, no jauna tās aizvēris, paslēpa purniņu.

-    Tam vajadzēja būt briesmīgi, tēvs Makfeils sacīja.

-    Visa programma bija ārkārtīgi sarežģīta, Kūpers steigšus piekrita.

-   Esmu pārsteigts, ka jūs nemeklējāt Konsistorija tie­sas palīdzību, mums ir stipri nervi.

-     Mēs… es… mēs sapratām, ka programmu licencē­jusi… Izrādījās, ka tā bija Ziedojumu padomes lieta, bet mums teica, ka to akceptējusi Konsistorija Disciplinārā tiesa. Citādi mēs tajā nekādā ziņā nebūtu piedalījušies. Nemūžam!

-   Nē, protams, ne. Un tagad cits jautājums. Vai jums ir kāda doma, tēvs Makfeils jautāja, pievērsdamies patie­sajam pagraba apmeklējuma iemeslam, par lorda Ez­riela pētījumu objektu? Kāds varētu būt tās vienreizējās enerģijas avots, ko viņam izdevies atbrīvot Svalbārā?

Doktors Kūpers norīstījās. Saspringtajā klusumā no viņa zoda uz betona grīdas nopilēja sviedru lāse, un abi vīrieši to skaidri dzirdēja.

-    Nu… viņš ierunājās, viena no mūsu komandām ievēroja, ka atšķelšanas procesā atbrīvojas enerģija. Tās vadīšana prasītu milzu spēkus, bet, gluži tāpat kā atomsprādzienu detonē parastās sprāgstvielas, to var izdarīt, koncentrējot jaudīgu dzimtera strāvu… Taču viņš netika ņemts nopietni. Es viņa idejām nepievērsu uzmanību, Kūpers nopietni piebilda, zinādams, ka bez autoritāšu akcepta tās varētu būt ķecerīgas.

-    Ļoti prātīgi. Un kur tas kolēģis atrodas patlaban? Kur viņš ir?

-   Viņš bija viens no tiem, kas uzbrukumā mira.

Prezidents pasmaidīja. Viņa sejā parādījās tik laipna

izteiksme, ka doktora Kūpera dēmons pie viņa krūtīm nodrebēja un paģība.