Dzintara tālskatis

Galu galā viņa nonāca pie skaitļiem, kuri norādīja viņai uz doto heksagrammu, sešu lauztu vai nelauztu līniju grupu, un uzmeklēja tās nozīmi. Tā bija grūtākā daļa, jo grāmatā bija izmantots ļoti mīklains izteikšanās stils.

Mērija lasīja:

Vēršanās pie virsotnes

Pēc rezervēm vai uztura

Nes izdošanos.

Ass skatiens spiegojot

Ir kā tīģeris ar neapslāpējamām alkām.

Tas šķita pamudinoši. Zinātniece lasīja tālāk, seko­dama samudžinātām komentāru taciņām, kas viņu vadī­ja uz priekšu, un nonāca līdz: Mierā palikšana ir kalns; tas ir sānceļš; tas nozīmē mazus akmentinus, durvis un spraugas.

Nācās minēt. "Spraugu" pieminēšana atsauca atmiņā noslēpumaino logu gaisā, caur kuru viņa bija ienākusi šajā pasaulē, un pirmie vārdi it kā teica, ka viņai jādodas uz augšu.

Neizpratnē un pamudināta, Mērija ietina grāmatu un pelašķu stiebriņus un sāka iet pa taku.

Pēc četrām stundām viņa bija ļoti sakarsusi un nogu­rusi. Saule bija nolaidusies zemu pie apvāršņa. Nelī­dzenā taka, pa kuru viņa gāja, beidzās, un ar aizvien lielāku neērtības sajūtu Merija kāpelēja starp krītošiem laukakmeņiem un mazākiem akmentiņiem. No nogāzes viņai pa kreisi pavērās skats uz olīvu un citronu birztalam, slikti koptiem vīna dārziem un pamestām vējdzir­navām, kas dūmakaini iezīmējas vakara gaismā. Labajā pusē uz drupošas plienakmens klints pusi bira mazi ak­mentiņi un grants.

Pagurusi sieviete atkal pacēla mugursomu un novietoja kāju uz nākama plakanā akmens, bet, vēl neparvietojusi svaru, apstājās. Bija izgaismojies kaut kas interesants, un, aizklājusi acis no žilbinošajām nobirām, viņa mēģināja to ieraudzīt atkal.

Tur tas bija: līdzīgs gaisā bez atbalsta pakārtai stikla plāksnei, tikai šim stiklam nebija uzmanību piesaistošu atspulgu vienkārši no gaisa atšķirīgs taisnstūrains ielāps. Mērija atcerējās, ko bija vēstījis 1 Ching: sānceļš, mazi akmentini, durvis un spraugas.

Tas bija tāds pats logs kā Šķeltzemes avēnijā. Viņa to varēja saskatīt tikai gaismas dēļ ja saule butu augstāk, tas, iespējams, neatklātos vispār.

Mērija tuvojās mazajam ielāpiņam gaisā ar dedzīgu in­teresi, jo viņai nebija pieticis laika apskatīt iepriekšējo vajadzēja tikt projām, cik drīz vien iespējams. Bet šo viņa izpētīja sīki, pieskārās tā malai, apgāja tam riņķī, lai redzētu, kā ielāps no otras puses kļuvis neredzams. Viņa ievēroja neapšaubāmo atšķirību starp so un to un juta pratu gluži vai eksplodējam satraukumā, ka kaut kas tads ir iespejams.

Naža nesējs, kurš logu bija izveidojis aptuveni Amerikas revolūcijas laikos, bija bijis pārāk paviršs, lai to aizvērtu, bet viņš vismaz bija izgriezies cauri uz vietu, kas ļoti līdzi­nājās šīs puses pasaulei, blakus klints skaldnei. Taču otrā pusē klints bija citādāka — nevis plienakmens, bet granīts, un, Mērijai sperot soli cauri jaunajā pasaulē, viņa atradas nevis augstās klints piekājē, bet gandrīz pašā zema atseguma virsotnē, kas slejās virs plaša klajuma.

Bija jau ari klat vakars, un viņa apsēdās ieelpot gaisu, atpūtināt locekļus un bez steigas izbaudīt brīnumu.

Plaša zeltaina gaisma un bezgalīga savannas prērija, kadu viņa nekad nebija redzējusi savā pasaulē. Pirmkārt, lai gan klajuma lielāko daļu sedza īsa zāle bezgala daudz­veidīgos dzeltenbrūnos, brūnos, zaļos, okera dzeltenos un zeltainos toņos, un vakara gaismā skaidri varēja redzēt tās liego viļņošanos, prērija šķita caur un cauri izrotātā ar kaut ko mežģīnēm līdzīgu, kas atgadināja gaišpelekas upes.

Otrkārt, šur un tur klajuma auga visgarakie koki, kā­dus Mērija jelkad bija redzējusi. Reiz piedalīdamās gal­veno enerģijas veidu fizikas konference Kalifornijā, viņa bija izbrīvējusi laiku, lai palūkotos uz lielajiem sarkan­kokiem, un bija brīnījusies par tiem; bet, lai kas šie bija par kokiem, tie slietos sarkankokiem pāri vismaz par pusi. To lapotne bija bieza un tumši zaļa, un resnie stum­bri vakara gaismā izskatījās zeltainsarkani.

Un beidzot, parak tālu, lai varētu tos skaidri saskatīt, prērija ganījās dzīvnieku bari. To kustībām piemita kaut kas dīvains, ko viņa nevarēja izprast.

Mērija bija briesmīgi nogurusi, turklāt arī izslāpusi un izsalkusi. Tomēr kaut kur tuvumā varēja saklausīt tīka­mu avota urdzēšanu, un jau pēc minūtes viņa to atrada no apsūnojušas plaisas sūcās skaidrs ūdens, sīka strau­mītē tecēdams lejup pa nokalni. Viņa dzēra ilgi un ar pa­teicību, piepildīja pudeles un tad sāka iekārtoties ērtāk, jo strauji tuvojās nakts.

Atbalstījusies pret klinti un ietinusies guļammaisā, Mērija apēda nedaudz rupjmaizes ar kazas sieru un iegrima dziļa miegā.

Viņu uzmodināja rīta saules stari, spīdēdami tieši sejā. Gaiss bija dzestrs, un Mērijas matos un uz guļammaisa sīkās pērlītēs bija nosēdusies rasa. Dažas minūtes viņa gulēja, kāri tverdama spirgtumu un juzdamās kā pirmā cilvēciskā būtne, kas jelkad dzīvojusi.

Mērija piecēlās sēdus, nožāvājās, izstaipījās, nodrebinājusies nomazgājās saltajā avotā, apēda pāris žāvētu vīģu un kritiski novērtēja šo vietu.