Dzintara tālskatis

Aiz nelielā uzkalna, kur viņa atradās, zeme pakāpenis­ki slīga lejup un tad atkal pacēlās; visaptverošākais skats bija priekšā, pāri milzīgajai prērijai. Koku garās ēnas tagad krita uz Mērijas pusi, un viņa redzēja tiem priekšā riņķojam putnu barus tik niecīgus, salīdzinot ar augsto, zaļo lapotni, ka tie izskatījās pēc sīkiem puteklīšiem.

Atkal sakārtojusi mugursomu, viņa devās lejup uz prē­rijas raupjās, kuplās zāles pusi, cenzdamās sasniegt tu­vāko, četras vai piecas jūdzes attālo koku audzi.

Zāle sniedzās līdz ceļiem; pa starpām auga zemu nolie­kušies krūmiņi, ne garāki kā līdz potītēm, līdzīgi kadi­ķiem, un ari dažādas puķes, kas atgādināja magones, gun­degas un rudzupuķes, pārklādamas ainavu ar plīvuru dažādas krāsās; un tad viņa ieraudzīja lielu biti, tik lielu kā īkšķa augšējā falanga. Bite nosēdās uz zilas ziedkopas, to noliekdama un sašūpodama. Bet, kad tā izlīda no zied­lapiņām un atkal pacēlas gaisā, Mērija saprata, ka tas nav kukainis, jo pec mirkļa radījums pielidoja viņai pie plaukstas un uzmetās uz pirksta, ar vislielāko smalk­jūtību tuvinādams garo, adatai līdzīgo knābi viņas ādai, un, neatradis nektāru, atkal aizlidoja. Tas bija ļoti sīks kolibri, un tā bronzas krāsas spārni kustējās pārāk ātri, lai viņa spētu izšķirt to vēzienus.

Kā ikviens biologs uz zemes Mēriju apskaustu, ja zi­nātu, ko viņa redz!

Sieviete devās tālāk un redzēja, ka ir pienākusi tuvāk tam zālēdaju dzīvnieku baram, kurus bija ievērojusi iepriekšējā vakarā un kuru kustības nezin kāpēc šķita mulsinošas. Dzīvnieki bija aptuveni briežu vai antilopju lielumā, arī krāsa bija līdzīga, taču to kāju izvietojums lika viņai apstāties un berzēt acis. Kājas bija izvietotas rombiski: divas centrā, viena priekšā un viena zem astes, tāpēc dzīvnieki pārvietojās neparasti līgani. Mērija vēlē­jās izpētīt to skeletu, lai redzētu, kā šāda ķermeņa uz­būve darbojas.

Dzīvnieki no savas puses viņu uzlūkoja ar lēnīgām, vienaldzīgām acīm, neizrādīdami nemieru. Viņa labprāt vēlējās pieiet un aplūkot tos tuvāk, taču kļuva karsts, lielo koku paēna izskatījās aicinoša, un galu galā laika būs diezgan.

Visai drīz viņa no zāles iznāca pie vienas no akmens upēm, ko bija redzējusi no kalna, un te atkal bija ko brīnīties.

Kādreiz šeit laikam bija plūdusi lava. Pamatā virsmas krāsa bija tumša, gandrīz melna, bet pati tās augšpuse bija bālaka, it kā būtu noslīpēta vai nomīdīta. Tā bija tikpat gluda kā labi asfaltēts ceļš Mērijas pasaulē, un pa to neap­šaubāmi bija vieglāk iet nekā pa zāli.

Viņa sāka iet pa ceļu, lidz kuram bija nonākusi, un tas platā līkumā veda uz koku pusi. Jo tuvāk sieviete tiem nāca, jo pārsteigtāka bija par milzīgajiem stumbriem tik platiem viņa vērtēja kā māja, kurā viņa bija dzīvo­jusi -, un tik gariem tik gariem kā… Viņa pat nespēja atrast salīdzinājumu.

Nonākusi līdz pirmajam stumbram, Mērija uzlika plaukstas uz dziļi rievainās, sarkanzeltainās mizas. Zemi klāja brūnu, sakaltušu lapu paklājs, tas sniedzās līdz pat potītēm, un iešana pa to bija tīkami mīksta. Drīz ap viņu riņķoja knišļiem līdzīgu lidoņu mākonis, kā ari niecīgs bariņš kolibri, dzeltens tauriņš ar spārnu atvērumu plaukstas platumā un ļoti daudz lodātāju, kas meklēja omulīgāku vietu. Gaiss bija pilns dūkoņas, sanēšanas un čirkstēšanas.

Iedama pa birztalu, viņa jutās gluži kā katedrālē: tāds pats miers, tā pati augšupceļošā izjūta, kas iedvesa bijību.

Atnākšana līdz šai vietai bija prasījusi ilgāku laiku, nekā Mērija bija domājusi. Vajadzēja būt jau dienas vidum, jo gaismas stari caur lapotni krita gandrīz ver­tikāli. Samiegojusies Mērija brīnījās, kāpēc ganību dzīv­nieki šajā karstākajā dienas daļā nemeklē patvērumu koku pavēnī.

Drīz viņa saprata, kāpēc.

Juzdamās pārāk sakarsusi, lai ietu tālāk, Mērija, uzli­kusi galvu uz mugursomas, apgūlās atpūsties starp kāda gigantiska koka saknēm un iegrima snauda.

Viņa bija pievērusi acis apmēram divdesmit minūtes, nebūdama pa īstam aizmigusi, kad piepeši kaut kur ļoti tuvu, satricinādams zemi, noskanēja dimdošs brīkšķis.

Pec tā nāca vēl viens. Uztraukta Mērija piecēlās sēdus, pūlēdamās atgūties, un pamanīja kustību, izšķirdama tajā apa(u objektu, kas ripoja pa zemi, apstājās un novēlās uz sāna.

Un tad nokrita nākamais; viņa redzēja masīvo priekš­metu nolaižamies un vēroja, kā tas atsitas pret balstam līdzīgu sakni un aizveļas prom.

Pietika ar domu, ka kāds no šiem priekšmetiem varētu uzkrist viņai, lai Merija paķertu somu un skriešus mestos laukā no birzs. Kas tie bija? Sēklu pogaļas?

Piesardzīgi skatīdamās augšup, viņa atkal riskēja paiet zem lapotnes, lai aplūkotu tuvāko no nokritušajiem objektiem. Nostatījusi taisni, Mērija to izripināja no birz­talas un noguldīja zālē, lai labāk izpētītu.