Dzintara tālskatis

Tas šķita esam pilnīgi apļveida un tik biezs kā viņas plauksta. Priekšmeta vidū, kur tas bijis piestiprināts pie koka, atradās bedrīte. Tas nebija smags, bet ārkārtīgi ciets un klāts ar šķiedrveida matiem, izvietotiem pa ap­loci tā, ka ap to viegli varēja ar plaukstu pārvilkt vienā virzienā, bet ne otrā. Viņa pamēģināja virsmu iegriezt ar nazi: nepalika ne mazāko griezuma pēdu.

Šķita, ka pirksti ir kļuvuši glumāki. Mērija tos apostīja: kopā ar putekšņu smaržu varēja sajust vāju aromātu. Viņa atkal apskatīja sēklu pogaļu. Tās vidus viegli zaigoja un, vēlreiz tam pieskardamās, sieviete juta zem pirkstiem vieglu slidenumu. Pogaļas viducis izdalīja kaut kādu eļļu.

Mērija nolika priekšmetu zemē un prātoja, kā šī pa­saule attīstījusies.

Ja viņas minējums par šiem visumiem bija pareizs un ja tie, kā paredzēja kvantu teorija, bija daudzējādas pasau­les, tad dažām no tām vajadzēja atšķelties no viņas pa­saules daudz ātrāk nekā citām. Un šīs pasaules evolūcija acīmredzami bija labvēlīga milzīgiem kokiem un lieliem dzīvniekiem ar rombveida skeletu.

Doktore sāka saprast, cik šaurs bijis viņas zinātniskais redzesloks. Gan botānikas, gan ģeoloģijas, gan arī bio­loģijas viņa bija tik nezinoša kā mazs bērns.

Un tad Mērija izdzirda dobju, pērkonam līdzīgu du­noņu, kuras atrašanās vietu bija grūti noteikt, kamēr viņa neieraudzīja pa vienu ceļu pārvietojamies putekļu mākoni tas virzījās uz koku audzes un uz viņas pusi. Putekļu mākonis atradās kādu jūdzi atstatus, taču pār­vietojās ātri, un negaidot viņa sajuta bailes.

Mērija metās atpakaļ birzī. Atradusi šauru vietiņu starp divām milzu saknēm, viņa iespiedās tajā un pāri lielajam izvirzījumam sev blakus nenovērsdamās ska­tījās uz tuvojošos putekļu mākoni.

Redzētais lika noreibt. Sākumā tas izskatījās pēc mo­tociklistu bara. Pēc tam viņa nodomāja, ka tas ir ritenotu dzīvnieku pulks. Taču tas bija neiespējami. Nevienam dzīvniekam nevarēja būt riteņu. Viņa kaut ko tādu nebija redzējusi. Taču nu redzēja.

To bija kāds ducis. Dzīvnieki bija apmēram tāda paša lieluma kā tie ganībās, bet kārnāki un pelēki, ar ragai­nām galvām un īsiem snuķiem kā ziloņiem. Tiem bija tāda pati rombveida uzbuve kā dzīvniekiem ganībās, bet šā vai tā pie to priekškājām un pakaļkajām bija attīstījies pa ritenim.

Bet riteņi dabā neeksistē, neatlaidīgi uzstāja viņas prāts; tas nav iespējams; tad vajadzīga ass ar gultni, kas pilnīgi atdalīts no rotējošās daļas, tas nevar būt, tas ir neiespējami…

Tad, dzīvniekiem apstājoties mazāk nekā piecdesmit jardus atstatu un putekļiem nosēžoties, zinātniece pēkšņi uztvēra kopsakarību un nespēja attureties, sajūsmā skaļi neiesmejoties.

Šie riteņi bija sēklu pogaļas. Nevainojami apaļi, ārkār­tīgi cieti un viegli tie nevarētu būt labāk konstruēti. Šie radījumi caur pogaļu vidučiem izkabināja priekškāju un pakaļkāju nagus un abas sānu kājas izmantoja, lai at­spertos pret zemi un kustētos uz priekšu. To apbrīno­dama, Mērija jutās ari mazliet nemierīga, jo dzīvnieku ragi izskatījās briesmīgi asi, un pat no šī attāluma viņa to acīs saskatīja intelektu un ziņkāri.

Dzīvnieki uz viņu skatījās.

Viens no tiem, ieraudzījis sēklu pogaļu, ko viņa bija iz­nesusi no birztalas, noripoja no ceļa uz tās pusi. Sasnie­dzis pogaļu, dzīvnieks ar snuķi apgrieza to uz malas un ripināja pie saviem biedriem.

Tie sapulcējās ap pogaļu un maigi aizskāra to ar spēcī­gajiem, lokanajiem snuķiem. Mērija apjauta, ka inter­pretē dzīvnieku kluso vidžināšanu, klikšķināšanu un brēcienus kā neatzinības izpausmi. Kads centās pateikt: tas ir aplami.

Tad viņa nodomāja: esmu ieradusies šeit ar kādu mērķi, lai gan vēl to nesaprotu. Man jābūt drošai. Jāuzņemas ini­ciatīva.

Tāpēc viņa piecēlās un ļoti bikli pasauca:

Šeit! Es esmu šeit! Es aplūkoju jūsu pogaļu. Piedo­diet! Lūdzu, nedariet man pāri.

Acumirklī radījumu galvas apcirtās un skatījās uz viņu, to snuķi izstiepās un mirdzošās acis vērās uz priekšu. Ausis visiem bija saslietas stāvus.

Mērija spēra soli, iznākdama no patvēruma starp sak­nēm, un pavērsās tieši pret tiem. Viņa pastiepa rokas, saprazdama, ka šis žests varbūt neko nenozīmē būtnēm, kam pašām roku nav. Tomēr tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Pacēlusi mugursomu, viņa gāja pāri zālienam un iznāca uz ceļa.

Tuvumā tuvāk par pieciem soļiem viņa varēja tos aplūkot daudz labāk, taču ievērību saistīja kaut kas dzīvīgs un zinošs viņu skatienā kopā ar intelektu. Šīs būtnes no tuvumā esošā ganāmpulka atšķīrās tāpat, kā cilvēki atšķiras no govīm.

Mērija rādīja uz sevi un sacīja: Mērija.

Tuvāk esošais radījums pastiepa uz priekšu snuķi. Viņa piegāja tam tuvāk, un dzīvnieks pieskārās viņai pie krūtīm vietā, uz kuru viņa bija rādījusi, un sieviete izdzirda radījumu rīkles skaņā atkārtojam: Mērija.

-    Kas jūs esat? viņa jautāja, un radījums atkārtoja: Kasjūsest?

Viņa nevarēja neko citu kā atbildēt. Es esmu cilvēks, viņa teica.

-    Esesm ciuvēks, teica radījums, un tad notika kas vēl dīvaināks: šīs būtnes smējās.