Dzintara tālskatis

To acis samiedzās, snuķi māja, tie mētāja galvas, un no to rīklēm neapšaubāmi nāca skaņas, kas pauda jautrību. Merija nespēja noturēties un arī iesmējās.

Tad uz priekšu panācās cits radījums un ar snuķi pieskārās viņas plaukstai. Mērija arī otru roku pastiepa pretī šim lēnīgajam, biklajam, izzinošajam pieskārienam.

-   Ak, viņa ierunājās, jūs smaržojat tāpat kā sēklu pogaļas…

-    Sēklaļas, radījums sacīja.

-    Ja jūs spējat atdarināt manas valodas skaņas, var­būt mēs kādudien varēsim sazināties. Dievs zina, kā. Mērija, — viņa teica, atkal norādīdama uz sevi.

Nekā. Tie vēroja. Viņa vēlreiz atkārtoja: Mērija.

Tuvākais radījums ar snuķi pieskārās sev pie krūtīm un ierunājās. Vai viņš izteica trīs vai divas zilbes? Viņš ierunājās vēlreiz, un šoreiz Mērija ]oti pūlējās atveidot tādas pašas skaņas: -Malefa, viņa izmēģinādama teica.

Pārējie smiedamies atkārtoja šo vārdu viņas balsī un pat šķita, ka viņi ķircina to, kurš bija runājis. Mulefa\ viņi atkārtoja, it kā tas būtu smalks joks.

Nu, ja jūs varat smieties, tad nedomāju vis, ka mani ēdīsiet, Mērija teica. Kopš šī brīža starp viņu un šiem radījumiem iestājās nepiespiesta atmosfēra, un viņa vairs nenervozēja.

Arī radījumu grupa atbrīvojās no sasprindzinājuma tiem bija kas darāms, tie neklejoja uz labu laimi. Mērija redzēja, ka vienam uz muguras ir segli vai sainis, un divi citi tur uzcēla sēklu pogaļu, nostiprinādami to ar sasie­namām siksnām, veikli un komplicēti kustinot snuķus. Stāvot mierā, viņi uzturēja līdzsvaru ar pakaļkājām, bet, pārvietojoties stūrēdami pagrieza vienlaikus priekškājas un pakaļkājas. Dzīvnieku kustības bija graciozas un spēkpilnas.

Viens no tiem, pieripinājies pie ceļa malas, pacēla snuķi un ietaurējās. Ganāmpulka dzīvnieki visi kā viens pacēla galvas un sāka rikšot uz viņu pusi. Ieradušies tie pacietīgi stāvēja malā un ļāva būtnēm uz riteņiem lēni virzīties cauri savam baram, pārbaudīt to, pieskarties sev un skaitīt.

Tad Mērija ieraudzīja, ka viens no snuķainajiem radī­jumiem paliecas zem zālēdāja un ar snuķi to slauc; pēc tam būtne uz riteņiem pieripinājās viņai klāt un delikāti pacēla snuķi pie Mērijas mutes.

No sākuma viņa vairījās, bet, būtnes skatienā sama­nījusi gaidas, atkal panāca uz priekšu un pavēra lūpas.

Radījums iespieda viņai mutē nedaudz salda, liesa piena, vēroja, kā viņa to norij, tad iedeva mazliet vēl, tad vēl un vēl. Būtnes žests pauda tādu gudrību un laipnību, ka Mērija impulsīvi apvija rokas ap radījuma galvu un to noskūpstīja, saozdama karstu, putekļainu ādu un sataus­tīdama zem tās cietus kaulus un spēcīgus snuķa muskuļus.

Drīz vadonis klusi ietaurējās, un ganāmpulks aizgāja. Mulefa grasījās doties prom. Viņa juta prieku par laipno uzņemšanu un skumjas, ka viņi aiziet, bet tad piedzīvoja arī pārsteigumu.

Viens no radījumiem noslīdēja zemāk, nometās ceļos un žestikulēja ar snuķi, pārējiem aicinoši mājot… Nebija šaubu tie piedāvājās Mēriju nest, ņemt viņu līdzi.

Otrs paņēma viņas mugursomu un piestiprināja pie segliem trešajam, un Mērija neveikli uzrāpās mugurā tam, kurš bija nometies ceļos, prātodama, kur likt kājas radījumam priekšā vai aizmugurē? Un kā lai viņa noturas tā mugurā?

Bet, pirms viņa paguva to izprātot, radījums piecēlās, grupa sāka traukties prom pa lielceļu, un Mērija kopā ar to.

tapec, ka viņš ir Vils.

8 Vodka

ESMU BIJIS SVEŠINIEKS SVEŠĀ ZEMĒ.

Baltamoss sajuta Baruča navi taja pa­šā mirkli, kad tā iestājās. Skaļi ieklie­

dzies, viņš uzplanēja naksnīgajā gaisā virs tundras, vicinādams spārnus un izšņukstēdams sāpes mākoņos. Pagāja labs bridis, iekams eņģelis spēja saņemties un atgriezties pie Vila, kurš, pilnīgi pamodies un satvēris nazi, pētoši lūkojās uz augšu drēgnajā un saltaja tumsībā. Viņi bija atpakaļ Liras pasaulē.

-   Kas tur ir? Vils vaicāja, kad drebošais eņģelis parā­dījās viņam līdzās. Vai briesmas? Paslēpies aiz manis…

-   Baručs ir miris! Baltamoss iekliedzās. Mans dār­gais Baručs ir miris…

-   Kad? Kur?

Taču Baltamoss to nevarēja pateikt; viņš tikai zināja, ka puse viņa sirds ir iznicināta. Baltamoss nespeja nostā­vēt mierā viņš atkal pacēlās gaisā, lai pārlūkotu debe­sis, it kā meklēdams Baruču tajā vai citā mākonī, sauk­dams, raudadams un atkal saukdams; un tad, vainas ap­ziņas pievārēts, lidoja lejā, mudinādams Viļu paslēpties un stāvēt klusu, un solīja viņu nenogurstoši pieskatīt. Pēc tam skumju nasta Baltamosu notrieca pie zemes, un eņģelis atcerējās visas tās reizes, kad Baručs bija izrādījis laipnību vai drosmi tādu gadījumu bija tūkstošiem; viņš nebija piemirsis nevienu no tiem un kliedza, ka tik žēlsirdīgai būtnei nekad nevajadzēja izdzist, un atkal

pacēlās debesīs, pārdroši, mežonīgi un bēdu pārņemts, svaidoties uz visām pusēm un lādot pašas debesis, māko­ņus un zvaigznes.

Beidzot Vils uzsauca: Baltamos, nāc šurp!