Dzintara tālskatis

-   Šeit, viņš ar netīru nagu rādīja uz vietu centrālajā Sibīrijā, no Urāliem tālu uz austrumiem. Ka priesteris bija stāstījis, tuvīnā upe tecēja no Tibetas kalnu zie­meļdaļas uz Arktiku. Vils vērīgi skatījas uz Himalajiem, bet nevarēja ieraudzīt neko līdzīgu kartei, ko bija uzskicējis Baručs.

Semjons Borisovičs runāja un runāja, uzstājīgi un sīki iztaujādams Viļu par viņa dzīvi, ģimeni un mājām, un Vils viņam atbildēja pilnā mērā kā rutinēts divkosis. Drīz saimniece ienesa biešu zupu un rupjmaizi, un, kad pries­teris bija noskaitījis garu pateicības lūgsnu, viņi ēda.

-   Nu, kā pavadīsim dienu, Vil Ivanovič? Semjons Bo­risovičs jautāja. Spēlēsim kārtis, vai arī jums labāk pa­tiktu parunāties?

Viņš ielēja no patvāra glāzē vēl tēju, un Vils to šaubpilni paņēma.

-    Es neprotu spēlēt kārtis, viņš teica, un ļoti vēlos doties tālāk un turpināt ceļojumu. Ja es, piemēram, dotos uz upi, vai, jūsuprāt, es varētu atrast kuģi vai tvaikoni, kas dodas uz dienvidiem?

Priestera milzīgā seja apmācās, un viņš ar vāru plauk­stas kustību pārmeta krustu.

-    Pilsētā ir jukas, viņš teica. Lidijai Aleksandrovnai ir māsa, un viņa atnākusi stāstīja, ka pa upi uz augšu laivā brauc lāči. Bruņoti lāči. Viņi nāk no Arktikas. Vai jūs, būdams ziemeļos, nemanījāt bruņotus lāčus?

Priesterim bija radušās aizdomas, un tik klusi, ka tikai Vils to varēja dzirdēt, Baltamoss pačukstēja: Esi pie­sardzīgs! Vils uzreiz saprata, kāpēc eņģelis tā saka: kad Semjons Borisovičs pieminēja lāčus, Vila sirds sāka dauzīties, jo par tiem viņam bija stāstījusi Lira. Viņam jācenšas apvaldīt savas jūtas.

Vils atbildēja: Mēs no Svalbāras braucām garu ceļu, un lāči bija aizņemti paši ar savām darīšanām.

-    Jā, tā es biju dzirdējis, Vilam par atvieglojumu bilda priesteris. Bet nu tie pamet savu dzimteni un dodas uz dienvidiem. Lāčiem ir kuģis, un pilsētas ļaudis tiem neļaus papildināt kurināmā krājumus. Viņi no lā­čiem baidās. Tas arī ir saprotams — tie ir velna bērni. Viss, kas nāk no ziemeļiem, ir velnišķīgs. Tāpat kā raga­nas ļaunuma meitas! Baznīcai vajadzēja viņas visas nobendēt jau pirms daudziem gadiem. Raganas ar tām neko citu nevar iesākt, Vil Ivanovič, vai dzirdat? Vai zināt, ko tās darīs, kad jūs sasniegsiet īsto vecumu? Tās centīsies jūs pavedināt. Tās izmantos visus maigos, rafi­nēti viltīgos paņēmienus, kādi ir to rīcībā: savu miesu, maigo ādu, liegās balsis, un paņems jūsu sēklu jūs sa­protat, ko es ar to domāju, tās jūs izsūks un atstās tukšu! Tās paņems jūsu nākotni, jūsu bērnus, kuriem jā­dzimst, un jums neatstās neko. Raganas vajadzētu no­bendēt, visas līdz pēdējai.

Pasniedzies līdz plauktam blakus savam krēslam, priesteris no tā paņēma pudeli un divas mazas glāzītes.

-    Tagad gribu jums piedāvāt mazliet iedzert, Vil Iva­novič, viņš sacīja. Jūs esat jauns, tāpēc liešu jums ne pārāk daudz. Taču jūs augat, tāpēc jums jāiepazīst kas tāds kā, piemēram, vodkas garša. Lidija Aleksandrovna pērngad salasīja ogas, es pārtvaicēju liķieri, un iznākums ir šī pudele, vienīgā vieta, kur Otjec Semjons Borisovičs un Lidija Aleksandrovna guļ kopā!

Viņš iesmējās un atkorķēja pudeli, piepildīdams abas glāzītes līdz malām. Šādas runas Viļā izraisīja derdzīgu neomulību. Ko darīt? Ka atteikties, neizturoties nepie­klājīgi?

-   Otjec Semjon, viņš pieceldamies teica, jūs esat ļoti laipns, un es vēlētos, kaut varētu palikt ilgāk, lai no­garšotu jūsu dzērienu un paklausītos jūsos, jo tas, ko jūs stāstāt, ir ļoti interesanti. Taču saprotiet esmu nelai­mīgs savas ģimenes dēļ un ļoti vēlos to atkal atrast, tāpēc domāju, ka man jādodas tālāk, lai kā es vēlētos šeit palikt.

Priesteris bārdas biezoknī pastiepa lūpas un sarauca pieri, bet tad paraustīja plecus, teikdams: Labi, ejiet, ja reiz jāiet! Bet, pirms aizejat, jums jāizdzer sava vodka. Palieciet kādu brīdi! Ņemiet to un norijiet vienā piegājienā lūk, tā!

Viņš atmeta glāzīti, uzreiz norīdams tās saturu, un, uzsvempis savu masīvo augumu no krēsla, nostājās ļoti tuvu Vilam. Priestera tuklajos, netīrajos pirkstos glāzīte šķita niecīga, taču tā bija līdz malām pilna ar tīru spirtu. Vils varēja saost dzēriena reibinoši aso smaku, iestāvēju­šos sviedrus un ēdiena traipus uz vīrieša sutanas, un viņam kļuva nelabi, vēl nedzērušam.

-   Dzer, Vil Ivanovič! priesteris kliedza draudīgā sirs­nībā.

Vils pacēla glāzi un nevilcinādamies vienā malkā norija ugunīgo, eļļaino dziru. Nu viņam nācās krietni saņemties, lai pārvarētu nelabumu.

Nāca vēl viens smags pārbaudījums. Semjons Boriso­vičs salieca uz priekšu savu lielo augumu un saņēma Viļu aiz abiem pleciem.

-   Manu zēn, viņš sacīja, tad aizvēra acis un sāka mo­notoni skaitīt lūgšanu vai psalmu. No priestera nāca spēcīgi tabakas, alkohola un sviedru izgarojumi, un viņš, pienācis gluži tuvu klāt un vēcinādams biezo bārdu augšup un lejup, aizskāra ar to Vila seju. Vils aizturēja elpu.