Dzintara tālskatis

Vils ielika nazi atpakaļ mugursomā, un viņi ar lāci vēl­reiz apmainījās skatieniem, taču šoreiz tie bija citādi. Viņi tuvojās viens otram, un aiz viņiem lāči sāka demon­tēt savu ugunsmetēju; divi citi kuģi manevrēja uz piestāt­nes molu.

Krasta daži ļaudis sāka visu sakopt, bet vairaki citi pūlī nāca pie Vila, juzdami ziņkāri par zēnu un viņam piemītošo spēku, ar kā palīdzību viņš komandēja lāci. Vilam bija laiks atkal kļūt neuzkrītošam, tāpēc viņš izpil­dīja burvestību, kas bija novirzījusi visu veidu ziņkārību no viņa mātes un turējusi viņus drošībā gadiem ilgi. Protams, ta nebija burvestība vienkārši izturēšanās veids. Vils izlikās kluss, ar trulu skatienu un gauss, un nepagaja ne minūte, kad cilvēki par viņu vairs neizrādīja tik lielu interesi un viņš vairs tā nepiesaistīja to uz­manību. Šis neinteresantais bērns cilvēkus vienkārši gar­laikoja, un viņi to aizmirsa un novērsās.

Bet lāča uzmanība nebija cilvēciska. Redzēdams, kas notiek, viņš saprata, ka tas ir vēl viens neparasts spēks, kas Vilam piemīt. Pienācis viņam tuvu klāt, lācis klusi ierunājās balsī, kas šķita pulsējam tikpat dobji kā kuģa dzinēji.

-    Kā tevi sauc? lācis jautāja.

-   Vils Perijs. Vai tu vari izgatavot citu bruņucepuri?

-   Jā. Ko tu gribi?

-   Jūs braucat augšup pa upi. Es gribu iet kopā ar jums. Es dodos uz kalniem, un šis ir ātrākais ceļš, kā tur no­kļūt. Vai jūs mani pieņemsiet?

-   Jā. Es gribu apskatīt to nazi.

-   Es to parādīšu tikai lācim, kuram varu uzticēties. Ir kāds lācis, par kuru esmu dzirdējis, ka viņš ir uzticības cienīgs. Tas ir lāču karalis, labs draugs tai meitenei, kuru es gribu kalnos uzmeklēt. Meitenes vārds ir Lira Sudrabmēle. Šī lāča vārds ir Joreks Bērnisons.

-    Es esmu Joreks Bērnisons, lācis teica.

-   Es zinu, ka esi, Vils sacīja.

Kuģis uzņēma kurināmo; dzelzceļa vagonetes tika vilk­tas līdzi un pašķiebtas sāniski, lai ļautu oglēm pa slīpni nobūkšķēt kravas tilpnē; augstu virs tām pacēlās putekļi. Pilsētnieki, kuri bija aizņemti ar stikla lausku saslaucīšanu un kaulēšanos par ogļu cenu, Viļu neievēroja, un viņš pa trapu sekoja lāču karalim uz kuģa klāja.

9 Augšup pa upi

…DOMAM PĀRSLĪD ĒNA, MĀKONIM DIENVIDU IESKAUJOT VARENO SAULI..

EMĪLIJA DIKINSONE

-Atļauj apskatīt nazi, Joreks Bērnisons teica. Es šo to sa­protu no metāliem. Nekas, kas gatavots no dzelzs vai tērauda, lācim nav noslē­pums. Taču es nekad neesmu redzējis tādu nazi kā tavējais un būtu priecīgs, ja varētu to aplūkot tuvāk.

Vils un lāču karalis sēdēja uz upes tvaikoņa priekšklāja rietošās saules siltajos staros, un kuģis ātri peldēja augšup pret straumi. Uz borta bija papilnam ogļu un pārtikās, ko Vils varēja ēst, un viņi ar Joreku Bērnisonu viens otru novērtēja pa otram lāgam. Pirmo reizi tas jau bija noticis.

Vils pastiepa Jorekam nazi ar spalu pa priekšu, un lācis to no viņa uzmanīgi paņēma. Lāča īkšķa nags bija novietots iepretim četru pirkstu nagiem, ļaujot viņam manipulēt ar ķetnu tikpat izveicīgi kā cilvēkam ar roku. Viņš grozīja nazi tā un šitā, pielika to tuvu acīm, turēja pret gaismu, pārbaudīja asmeni tērauda asmeni uz dzelzs lūžņu gabala.

Šī naža šķautne sagrieza manas bruņas, lācis teica. Otra ir ļoti savāda. Es nevaru noteikt, kas šis nazis ir, ko ar to darīt un kā tas izgatavots. Bet es gribu to sa­prast. Kā tas nonāca tavā īpašumā?

Vils izstāstīja lielāko daļu no notikušā, noklusēdams tikai to, kas attiecās uz viņu vien: māti, cilvēku, ko viņš bija nogalinājis, un tēvu.

-    Tu dēļ tā cīnījies un zaudēji divus pirkstus? lacis vaicāja. Parādi man ievainojumu.

Vils pastiepa plaukstu. Pateicoties tēva ziedei, ievaino­juma virsma dzija labi, taču vēl bija ļoti vārīga. Lācis to apošņāja.

-   Asinssūna, viņš teica. Un vēl kaut kas, ko es ne­varu noteikt. Kas tev to iedeva?

-   Tas cilvēks, kurš man pastāstīja, ko darīt ar nazi. Pēc tam viņš nomira. Viņam raga futrālī bija mazliet ziedes, un tā sadziedēja manu ievainojumu. Raganas bija to mē­ģinājušas dziedināt, bet viņu vārdošana neiedarbojās.

-   Ko viņš teica, ko tu lai dari ar nazi? Joreks Bērni­sons jautāja, piesardzīgi sniegdams to Vilam atpakaļ.

-    Izmantot to karā lorda Ezriela pusē, Vils atbildēja. Bet vispirms man jāglābj Lira Sudrabmēle.

-    Tad mēs palīdzēsim, lācis apsolīja, un Vila sirds priekā salēcās.

Dažās turpmākajās dienās Vils uzzināja, kāpēc lāči devušies šajā jūras braucienā, tik tālu prom no savas dzimtenes.

Kopš katastrofas, kas plaši atvēra pasaules, viss Arktikas ledus bija sācis kust un ūdenī parādījušās jaunas, dīvainas straumes. Tā kā lāči bija atkarīgi no ledus un radījumiem, kas dzīvoja aukstajā jūrā, viņi saprata, ka, paliekot uz vietas, vajadzēs ciest badu; būdami saprātīgi, lāči izlēma, kā reaģēt. Viņiem jāpārceļo uz tādu vietu, kur sniega un ledus būtu papilnam: lāči devās uz visaugstākajiem kalniem, uz kalnu grēdu, kas sniedzās debesīs, puspasauli tālu, bet tie bija nesatricināmi, mūžīgi un dziļiem sniegiem klāti. No jūras lāčiem tie pārtaps kalnu lāčos uz tik ilgu laiku, cik pasaulei vajadzēs, lai tā atkal nostabilizētos.