Dzintara tālskatis

Lorda Ezriela pulks, žiropteru eskadrons un cepelīna degvielas cisterna sasniedza spraugu starp pasaulēm caurumu debesīs virs Svalbāras. Viņiem vēl bija mērojams ļoti garš ceļš, taču viņi lidoja bez pārtraukuma, apstā­damies tikai būtiski svarīgu iemeslu dēļ. Komandieris, afrikāņu karalis Ogunve, divreiz dienā uzturēja kontak­tus ar bazalta cietoksni. Uz žiroptera kopā ar viņu lidoja Gallivespiānu magnetīta operators, un ar viņa palīdzību Ogunve par citur notiekošo varēja uzzināt tikpat ātri kā pats lords Ezriels.

Jaunumi bija mulsinoši. Mazā spiedze lēdija Salmekija slepus bija novērojusi, kā divas spēcīgas Baznīcas orga­nizācijas, Konsistorija Disciplinārā tiesa un Svētā Gara Darba apvienība, vienojas likt pie malas domstarpības un apvienot savas kompetences. Apvienībai bija ašāks un lietpratīgāks aletiometrists par fra Pāvelu, un, viņam pateicoties, Konsistorija tiesa nu precīzi zināja, kur atro­das Lira. Vēl vairāk viņi zināja, ka lords Ezriels ir nosūtījis spēkus viņas glābšanai. Nezaudējot laiku, tiesa bija devusi pavēli cepelīnu lidojumam, un tajā pašā dienā šveiciešu sardzes bataljons sācis gatavot ceļam cepelinus, kas bezvējā gaidīja pie Ženēvas ezera.

Tādējādi katra puse saprata, ka arī otra dodas uz alu kalnos. Un abas zināja, ka tas, kurš tur nokļūs pirmais, būs labvēligakā situācijā, taču viņu iespējas daudz neat­šķīrās: lorda Ezriela žiropteri bija straujāki par Konsis­torija tiesas cepelīniem, bet tiem vajadzēja nolidot ga­rāku ceļa gabalu, un tos kavēja cepelīna cisterna.

Bija vēl viens apstāklis: tam, kas pirmais iegūs Liru, atpakaļceļā vajadzēs cīnīties pret otru spēku. Konsisto­rija tiesai tas būtu vieglāk, jo viņiem nevajadzēja domāt, kā aizdabūt Liru prom sveiku un veselu. Tie lidoja turp, lai meiteni nogalinātu.

Cepelīns, kas veda Konsistorija tiesas prezidentu, veda arī citus, viņam nepazīstamus pasažierus. Kavalieris Taielijs savā magnetīta rezonatorā bija saņēmis ziņu, lai viņš un lēdija Salmekija rīkojas un patstāvīgi dodas uz alu, kur tiek turēta Lira, un visiem spēkiem viņu aiz­sargā, līdz karaļa Ogunves spēki ieradīsies glābt meiteni. Liras drošībai vajadzēja būt svarīgākai par jebkuriem citiem apsvērumiem.

Izlūkiem bija riskanti kāpt cepelīnā, un ne mazāk arī viņu vedamā aprīkojuma dēļ. Bez magnetīta rezonatora vissvarīgākās bija pāris kukaiņu kūniņu un to barība. Kad parādīsies pieaugušie kukaiņi, tie atgādinās drīzāk spāres nekā kaut ko citu, taču tie nelīdzināsies nevienai no spārēm, kuras cilvēkiem Vila vai Liras pasaulē gadī­jies redzēt iepriekš. Tie būs ievērojami lielāki. Gallivespiāni šos radījumus rūpīgi audzēja, un katra klana ku­kaiņi atšķīrās. Kavaliera Taielija klans audzēja spēcīgas spāres ar sarkanām un dzeltenām svītrām, kurām bija raksturīga kārtīga dzīvnieciska apetīte, kamēr lēdijas Salmekijas audzētie būtu šmaugāki, ātri lidojoši radī­jumi ar elektrozilu rumpi un spēju tumsā spīdēt.

Katrs izlūks bija apgādāts ar vairākām šādām kūniņām, kuras, tās barojot ar rūpīgi regulētu eļļas un medus daudzumu, viņi vai nu varēja paturēt aizkavētas attīs­tības stadijā, vai strauji novest pieaugušu kukaiņu stā­voklī. Atkarība no vēja Taielija un Salmekijas rīcībā bija trīsdesmit sešas stundas, kurās šīs kūniņas izperināt, jo lidojums aizņems aptuveni tikpat ilgu laiku bija vaja­dzīgs, lai kukaiņi paradītos pirms cepelīnu nolaišanās.

Aiz starpsienas uzmeklējuši neuzkrītošu vietiņu, ka­valieris un viņa kolēģe, kamēr rezervuārā tika lādēta krava un kurināmais, iekārtojās tik droši, cik vien iespē­jams; tad ierūcās motori, no viena gala līdz otram sa­drebinot vieglo lidaparāta būvi, zemes apkalpe to atrai­sīja, un astoņi cepelīni pacēlās naksnīgajās debesīs.

Viņiem līdzīgie šo salīdzinājumu uzskatītu par nāvīgu apvainojumu, bet Taielijs un Salmekija spēja paslēpties vismaz tikpat labi, cik žurkas. No savas paslēptuves Gallivespiāni varēja noklausīties krietni daudz, un viņi ik stundu kontaktējās ar lordu Roki, kurš lidoja ar karaļa Ogunves žiropteri.

Bet bija kas tāds, par ko viņi uz cepelīna uzzināt neva­rēja, jo prezidents par to nekad nerunāja: šis temats bija slepkava tēvs Gomess, kuram jau bija piedots grēks, ko viņš grasījās pastrādāt, ja Konsistorija tiesa savā misijā ciestu neveiksmi. Tēvs Gomess atradās kaut kur citur, un viņu neizsekoja it neviens.

10 Riteni

NO JURAS PARĀDĪJĀS MAZS MĀKONĪTIS,

GLUŽI KĀ CILVĒKA ROKA.

Jā, sarkanmatainā meitene sacīja pamestajā kazino dārzā. Mēs viņu redzējām, mēs abi ar Paolo viņu redzējām. Viņa pirms dažām dienām gāja te garām.

Tēvs Gomess jautāja: Un vai jūs atceraties, kāda viņa izskatījās?

-    Viņa izskatījās sakarsusi, mazais zēns atbildēja. Seja vienos sviedros, tā gan.

-   Cik veca viņa varēja būt?

-Apmēram… meitene pārlika, …man šķiet, varbūt četrdesmit vai piecdesmit. Mēs viņu tuvumā neredzējām. Varbūt arī trīsdesmit. Bet viņa bija sakarsusi, kā jau Paolo teica, un nesa lielu mugursomu, daudz lielāku nekā jūsējā, tik lielu…