Dzintara tālskatis

Paolo viņai kaut ko pačukstēja un, skatīdamies uz priesteri, piemiedza acis, tāpat kā to darīja viņš. Zēnam sejā spoži spīdēja saule.

-   Jā, meitene nepacietīgi teica, es zinu. Rēgi, viņa sacīja tēvam Gomesam, viņa itin nemaz nebaidījās no Rēgiem. Vienkārši gāja caur pilsētu, ne drusciņas neuz­traukdamās. Nekad nebiju redzējusi kādu pieaugušo tā izturamies. Likās pat, ka viņai par tiem nav ne jausmas. Tāpat kā jums, viņa piebilda, vērodama priesteri ar izaicinošu skatienu.

-    Es daudz ko nezinu, tēvs Gomess saudzīgi atteica.

Puisēns paraustīja meiteni aiz piedurknes un atkal kaut ko viņai čukstēja.

-    Paolo saka, meitene teica priesterim, viņš domā, ka jūs gribat atgūt nazi.

Tēvs Gomess juta pār ādu pārskrienam skudriņas. Viņš atcerējās fra Pāvela liecību Konsistorija tiesas izmek­lēšanā tam vajadzēja būt tam pašam nazim.

-   Ja vien varēšu, viņš teica, tad darīšu to. Tas nazis nāk no šejienes, vai ne?

-    No Torre degli Angeli, paskaidroja meitene, rādī­dama pār sarkanbrūnajiem jumtiem uz kvadrātveida ak­mens torni. Tas vizēja spilgtajā pusdienas gaismā. Un tas zens, kas dunci nozaga, viņš nogalināja mūsu brāli Tulio. Tulio dabūja Rēgi, tā gan. Jūs gribat to zēnu nonāvēt, tas ir labi. Un tā meitene viņa bija mele, tikpat slikta kā viņš.

-   Vai te bija arī meitene? priesteris jautāja, cenzda­mies neizskatīties pārāk ieinteresēts.

-     Melīga draņķe, izgrūda sarkanmatainais bērns. Mēs viņus abus teju nogalinājām, bet tad ieradās dažas sievietes, lidojošas sievietes…

-    Raganas, Paolo iejaucās.

-    Raganas, un mēs nespējām ar viņām cīnīties. Tās aizveda viņus prom, to zēnu un meiteni. Mēs nezinām, uz kurieni. Bet tā sieviete viņa atnāca vēlāk. Mēs iedo­mājāmies, varbūt vina ir dabūjusi kaut kādu nazi, ar ko atvairīt Rēgus. Un varbūt jums ari tāds ir, viņa piebilda un, zodu pacēlusi, bezbailīgi skatījās uz priesteri.

-    Man nav naža, tēvs Gomess atbildēja. Taču man jāizpilda svēts uzdevums. Varbūt tas mani aizsargā no tiem… Rēgiem.

-   Jā, piekrita meitene, varbūt. Lai vai kā, jūs mek­lējat to sievieti; viņa aizgāja uz dienvidiem, uz kalnu pusi. Mēs nezinām, kurp. Bet paprasiet jebkuram visi zinās, ja viņa būs gājusi garām, jo šeit, Čitagacē, nav ne­viena, kas līdzinātos tai sievietei, ne pirms viņas, ne arī tagad. Viņu atrast būs viegli.

Paldies, Andželika, priesteris pateicās. Esiet svē­tīti, bērni.

Viņš uzlika plecos saini, atstāja dārzu un apmierināts devās prom pa karstajām, klusajām ielām.

Pavadījusi trīs dienas riteņoto radījumu sabiedrībā, Mērija Malone bija par tiem uzzinājusi daudz vairāk, un arī šīs būtnes diezgan daudz zināja par viņu.

Tajā pirmajā rītā radījumi viņu kadu stundu nesa pa bazalta šoseju uz apmetnes vietu pie upes; ceļojums bija neērts; viņai nebija nekā, pie kā turēties, un dzīvnieka mugura bija cieta. Tie traucās uz priekšu tādā ātrumā, kas Mērijai šķita biedējošs, bet riteņu rīboņa uz cietā ceļa un skrejošo kāju dipoņa viņu uzmundrināja pietiekami, lai neērtības neņemtu vērā.

Jājiena gaitā viņa labāk izprata šo radījumu psiholoģiju. Tāpat kā zālēdājiem, viņu skeletiem bija rombveida forma un katrā stūrī pa ekstremitātei. Šāda skeleta forma no­teikti izveidojusies tālā pagātnē to priekštečiem un izrādī­jusies laba esam, tieši tāpat kā Mērijas pasaulē paaudžu paaudzēm bija izveidojies mugurkauls kā ķermeņa ass.

Bazalta šoseja pamazām nosliecās uz leju, un pēc kāda laika tā kļuva arvien slīpākā, tāpēc radījumi varēja brīvi ripot. Atliekuši savas malējās kajas, tie traucās tādā āt­rumā, kas Mērijai šķita biedējošs, tomēr nācās atzīt, ka būtne, uz kuras viņa jāj, ne uz mirkli nav iedvesusi ne mazāko baiļu izjūtu. Ja vien butu, pie kā pieturēties, ce­ļojums būtu patīkams.

Jūdzi garās nogāzes pakāje atradās lielu koku audze, un blakus pa līdzeno pļavu aizvijās upe. Gabaliņu tālāk Mērija redzēja mirdzumu, kas izskatījās pēc plašākas ūdenstilpnes, bet viņa ilgi neskatījās uz to, jo radījumi devās uz ap­metni upmala, un viņa dega nepacietībā to redzēt.

Apmēram apli sagrupētas, tur stāvēja divdesmit vai trīsdesmit būdas, gatavotas no lai redzētu, viņai vaja­dzēja aizsegt acis pret sauli, koka baļķiem, pārklātiem ar tādu kā kleķa maisījumu uz sienām, un ar salmu jumtiem. Pārējie riteņotie radījumi strādāja: daži laboja jumtus, citi vilka no upes tīklu, vēl citi nesa žagarus ugunskuram.

Tātad tiem bija valoda, uguns un tie bija kolektīvs. Un tad Mērija savās domās veica korekciju vārds radījumi pārtapa vārdā ļaudis. Šīs būtnes nebija cilvēki, bet viņi bija ļaudis, viņa sev teica; tie nav vini, bet mēs.

Nu viņi jau bija pavisam tuvu apmetnei. Ieraudzīdami, kas nāk, daži ciema iedzīvotāji pacēla galvas un uzsauca cits citam, lai paskatās. Ceļotāju grupa apstājās, un Mē­rija stīvi nokāpa, zinadama, ka vēlāk jutīs sāpes.

-   Paldies, viņa pateicās savam… savam kam? Savam rumakam? Savam velosipedam? Abas domas šādi no­saukt blakus stāvošo laipno spulgaci bija absurdi nepa­reizas. Viņa izšķīrās par vārdu "draugs".

Pacēlis snuķi, viņš atdarinaja Mērijas sacīto: