Dzintara tālskatis

-   Tātad jūs neceļat karu? Vils jautāja.

-    Mūsu vecie ienaidnieki ir pagaisuši reizē ar roņiem un valzirgiem. Ja sastapsim jaunus, mēs zinām, kā ar tiem cīnīties.

-    Man šķiet, ka tuvojas liels karš, kurā tiks ierauti visi. Kurā pusē jus tādā gadījumā cīnītos?

-    Tajā pusē, kas labvēlīgāka lāčiem. Kā citādi? Bet man ir zinama cieņa pret dažiem, kuri nav lāči. Viens bija cilvēks, kas lidoja ar balonu. Viņš ir miris. Otra ir ragana Serafina Pekkala. Trešais ir bērns Lira Sudrabmēle. Tātad pirmām kārtām es darītu to, kas nāk par labu lā­čiem, un tad visu, kas nāk par labu bērnam vai raganai, vai arī lai atriebtu manu mirušo biedru Lī Skorsbiju. Šī iemesla dēļ es tev palīdzēšu izglābt Liru no tas riebīgās sievietes Koulteres.

Viņš pastāstīja Vilam, kā kopā ar dažiem saviem pa­valstniekiem aizpeldējis uz upes grīvu; viņi samaksājuši ar zeltu par šī kuģa līgumreisu, nokomplektējuši kuģa komandu un izmantojuši Arktikas ūdens aizplūšanu savā labā, ļaujot upei aizvest viņus iespejami tālu iekšzemē tās izteka atrodas to pašu kalnu ziemeļu priekškalnē, kurus lāči meklē, un arī Lira ir ieslodzīta turpat tad tik­tāl viss labi sakrīt.

Tā gāja laiks.

Dienā Vils snauda uz klāja, atpūzdamies un atgūdams spēkus, jo bija izvārdzis līdz nemaņai. Viņš vēroja, kā sak mainīties ainava un pauguraino stepi nomaina zemi, zā­laini pakalni un pēc tam augstāka kalniene ar retumis sastopamam aizām vai ūdenskritumiem. Kuģis vēl aiz­vien ar pilnu tvaiku peldēja uz dienvidiem.

Aiz pieklājības viņš sarunājās ar kapteini un apkalpi, bet viņam trūka Liras spontānā dabiskuma attieksmē pret svešiniekiem viņam ar tiem neraisījās valodas; un, lai būtu kā būdams, zēns tos maz interesēja. Tas bija tikai darbs, un, to beiguši, viņi aizgāja, atpakaļ neskatī­damies, turklāt viņiem diezin kā nepatika lāči, lai gan viņi maksāja zeltā. Vils bija svešinieks, un, ja vien viņš maksāja par savu pārtiku, kuģa apkalpei citādi maz rū­pēja, ko viņš dara. Turklāt zēnam bija šis dīvainais dē­mons, tik līdzīgs raganas dēmonam dažbrīd tas tur bija, bet citreiz it kā pagaisa. Māņticīgi, kā jau daudzi jūrnie­ki, viņi bija laimīgi, ja varēja atstāt zēnu vienu.

No savas puses arī Baltamoss izturējās mierīgi. Dažreiz viņa bēdas kļuva pārāk stipras, lai viņš ar tām tiktu galā, un eņģelis, pametis kuģi, lidoja augstu mākoņos, meklē­dams kadu gaismas laukumiņu vai nokrāsu gaisā, kādu krītošu zvaigzni vai spiediena šķautnes, kas varētu viņam atgādināt kopā ar Baruču piedzīvoto. Mazās kajītes tumsā, kur gulēja Vils, viņš runāja tikai tik daudz, lai ziņotu, cik tālu viņi tikuši un cik tālu vēl līdz alai un ielejai. Varbūt Baltamoss domāja, ka Vils nejūt īpašu līdzjūtību, kaut gan, ja vien meklētu, to atrastu papilnam. Eņģeļa valoda kļuva aizvien strupāka un formālāka, tomēr nekad ne sar­kastiska; vismaz šo solījumu viņš turēja.

Kas attiecas uz Joreku, tad viņš kā apmāts pētīja nazi. Lācis to apskatīja stundām ilgi, pārbaudīdams abas šķaut­nes, locīja to, cēla pret gaismu, pieskārās tam ar mēli, os­tīja un pat klausījās skaņā, kas radās, nazi velkot pa virsmu. Vils par nazi nebaidījās, jo Joreks nešaubīgi bija meistars ar izcilām spējām. Viņš nebaidījās ari par pašu Joreku, jo lāča spēcīgās ķetnas kustējās maigi.

Beidzot Joreks pienāca pie Vila, teikdams: Tā otra šķautne. Tā dara kaut ko tādu, par ko tu neesi man stāstījis. Kas tas ir, un kā darbojas?

-    Šeit es nevaru to parādīt, Vils atbildēja, jo kuģis pārvietojas. Tiklīdz kuģis apstāsies, es tev parādīšu.

-    Es varu par to domāt, lācis teica, bet pats nesa­protu, ko domāju. Tā ir visdīvainākā lieta, kādu es jelkad esmu redzējis.

Un viņš atdeva nazi Vilam, apveltīdams viņu ar ilgu, samulsušu, nopietnu un pētošu melno acu skatienu.

Upe tikmēr mainīja krāsu, jo bija satecējusi kopā ar pirmajiem plūdu ūdeņiem no Arktikas. Vils pamanīja, ka zemestrīce dažādās vietās zemi ietekmējusi atšķirīgi; ciemats pēc ciemata stāvēja ūdenī līdz pat maju jumtiem, un simtiem bez pajumtes palikušu cilvēku airu un kanoe laivās mēģināja glābt visu, kas iespējams. Te zeme droši vien bija mazliet iegrimusi, jo upe kļuva plataka un lē­nāka; platajā, duļķainajā straumē kapteinim bija grūti sekot īstajam kursam. Gaiss te bija karstāks, saule debesīs augstāka, un lāčiem bija grūtāk atvēsināties; daži no tiem peldēja blakus kuģim, šajā svešajā zemē baudīdami dzimtos ūdeņus.

Bet visbeidzot upe atkal sašaurinājās un kļuva dziļāka, un drīz viņiem priekšā sāka pacelties lielās Centrālāzijas augstienes kalni. Kādudien Vils pie apvāršņa ieraudzīja baltu svītru un vēroja to augam un augam, sadaloties atsevišķās smailēs, grēdās un pārejās starp tam tik augstu, ka šķita kalni tepat vien ir tikai dažu jūdžu attālumā -, tomēr tie bija tālu. Kalni bija vienkārši mil­zīgi, un, ar katru stundu tiem tuvojoties, tie šķita sniedza­mies vēl prātam neaptveramākā augstumā.

Lāči pa lielākai daļai nekad nebija redzējuši citus kalnus, izņemot viņu pašu Svalbāras salas klintis, un ap­klusa, skatīdamies uz gigantiskajām, vēl ļoti tālu esoša­jām grēdām.