Dzintara tālskatis

-    Ko mēs tur medīsim, Jorek Bērnison? viens no tiem jautāja. Vai šajos kalnos ir roņi? Kā mēs tur dzīvosim?

-   Tur ir sniegs un ledus, skanēja karaļa atbilde. Mēs jutīsimies omulīgi. Un tur ir daudz savvaļas dzīvnieku. Pagaidām dzīvosim citādu dzīvi. Bet mēs izdzīvosim, un, kad viss atgriezīsies savās sliedēs un Arktika atkal sasals, mēs vēl būsim dzīvi un varēsim doties atpakaļ un atgūt savas tiesības. Ja mēs būtu palikuši, Arktikā mums nāk­tos ciest badu. Esiet gatavi svešumam un jauniem ceļiem, mani lāči!

Galu gala tvaikonis vairs nevarēja papeldēt, jo nu upes gultne sašaurinājās un kļuva sekla. Kapteinis apstadināja kuģi ielejas apakšēja daļā, ko parasti klāja zāle un kalnu puķes un kur upe līkumoja pa granti; taču tagad ieleja bija pārvērtusies ezerā un kapteinis uzstāja, ka viņš neuzdrīkstoties kuģot tālāk, jo aiz šīs vietas dziļums zem ķīļa nebūs pietiekams, pat ņemot vērā milzu ūdens plūsmu no ziemeļiem.

Tāpēc viņi piebrauca ielejas malai, kur klints atsegums veidoja tādu kā muliņu, un izcēlās krastā.

-   Kur mēs tagad esam? Vils jautāja kapteinim, kura angļu valoda bija trūcīga.

Kapteinis sameklēja vecu, apdriskātu karti un iebakstīja tajā ar pīpi, teikdams: Šī ieleja, mēs tagad te. Ņem un ej.

-    Liels paldies, Vils pateicās un prātoja, vai nevaja­dzētu piedāvāt samaksu, bet kapteinis bija aizgriezies un pārraudzīja izkraušanas darbus.

Necik ilgi, un visi lāči, pēc skaita aptuveni trīsdesmit, un viss viņu bruņojums atradās šaurajā krastmalā. Kapteinis uzsauca pavēli, un kuģis tūļīgi sāka griezties pret straumi, manevrēdams uz straumes vidu un signalizēdams ar svil­pienu, kas vēl ilgi atbalsojās ielejā.

Vils sēdēja uz akmens, lasīdams karti. Ja viņš nekļū­dījās, tad ieleja, kur, pēc eņģeļa sacītā, Lira uzturējās gūsta, atradas kadu gabalu uz austrumiem un dienvi­diem, un labakais ceļš uz turieni veda pa pāreju ar no­saukumu Sanghena.

-   Lāči, atzīmējiet šo vietu, Joreks Bērnisons uzrunāja savus pavalstniekus. Kad pienāks laiks atgriezties Arktikā, mēs šeit sapulcēsimies. Tagad ejiet savu ceļu, me­dījiet, ēdiet un dzīvojiet. Neceliet karu. Mēs neesam šeit, lai karotu. Ja draudēs karš, es jūs sapulcināšu.

Lāči lielākoties bija savrupību mīlošas būtnes un sanā­ca kopā tikai kara vai galējas nepieciešamības gadījuma. Tagad, atrazdamies uz sniega zemes robežas, katrs no viņiem nepacietīgi gribēja doties turp, lai neatkarīgi no parejiem visu izpētītu.

-    Nac, Vil, Joreks Bērnisons aicināja, uzmeklēsim Liru.

Vils pacēla mugursomu, un viņi gaja.

Sākotnējā ceļa posmā iešana bija laba. Saule sildīja, bet lielāko karstumu uzņēma priedes un rododendri, tāpēc gaiss bija svaigs un tīrs. Augsne bija akmeņaina, bet akmeņus biezā slānī klāja sūnas un priežu skujas, un nogāzes, pa kurām viņi kāpelēja, nebija stāvas. Vils tīk­sminājās, ka radusies iespēja izkustēties. Uz kuģa pie­spiedu atpūtā pavadītās dienas viņu bija spēcinājušas. Saskrienoties ar Joreku, viņa spēki bija bijuši uz izsīk­šanas robežas. Viņš pats to nesaprata, bet lācis gan.

Tiklīdz viņi bija vieni, Vils parādīja Jorekam, kā dar­bojas otra naža šķautne. Viņš atvēra pasauli, kur tvaikos kūpēja un lāsoja tropiskais lietusmežs un kur retajā kalnu gaisā spēcīgas smaržas veidā cēlās dūmakaini ga­raiņi. Joreks vērīgi skatījās, ar ķepu pieskardamies loga malai, apostīja to un caur logu izkāpa karstajā, mitrajā gaisā, un klusēdams lūkojās apkārt. Pērtiķu kliedzieni un putnu svilpošana, kukaiņu čīgāšana, varžu kurkstē­šana un kondensējošā mitruma nemitīgais pilēšanas troksnis Vilam ārpusē izklausījās ļoti skaļš.

Tad Joreks atgriezās, pie loga vēroja Viļu un lūdza vēl­reiz parādīt nazi, aplūkodams sudraba asmeni ļoti tuvu acīm, un Vilam jau sāka likties, ka lācim draud briesmas savainot redzokli. Lācis nazi ilgi pētīja un, atdodams to, neteica ne vārda. Vienīgi šo: Man bija taisnība. Pret šo cīnīties es nespētu.

Iedami tālāk, viņi maz sarunājas, un tas abiem bija pa prātam. Joreks Bērnisons noķēra gazeli un lielāko daļu dzīvnieka apēda, mīkstāko gāju atstādams Vilam uzcep­šanai. Kad viņi sasniedza ciemu, Vils, kamēr Joreks gai­dīja mežā, izmainīja vienu no savām zelta monētām pret rupju miltu plāceni, kaltētiem augļiem, jaka adas zāba­kiem un aitādas vesti, jo naktīs kļuva aukstāks.

Viņš pamanījās arī apjautāties par varavīkšņu ieleju. Baltamoss zēnam palīdzēja, pieņemdams vārnas veidolu un tādejādi līdzinādamies tā vīrieša dēmonam, ar kuru Vils sarunājās; tas veicināja viņu vieglāku saprašanos, un Vils saņēma noderīgus un skaidrus norādījumus.

Tas bija vēl trīs dienu gājiena attālumā. Nu drīz viņi būs galā.

Un tāpat galā būs arī citi.