Dzintara tālskatis

Priestera plaukstas pārvietojās aiz Vila pleciem, un tad Semjons Borisovičs, cieši viņu apkampis, bučoja zēnu uz vaigiem: uz labā, kreisā un atkal uz labā. Vils juta Baltamosa sīkos nadziņus iecērtamies sev plecā un mie­rīgi stāvēja. Galva zēnam reiba, vēderā bija nedroša sa­jūta, bet viņš nekustējās.

Beidzot tas bija cauri, un priesteris atkāpies pastūma viņu uz priekšu.

-   Tad ej, viņš teica, ej uz dienvidiem, Vil Ivanovič. Ej!

Vils savāca savu apmetni un mugursomu un centās iet

taisni; viņš atstāja priestera māju un uzņēma ceļu laukā no ciemata.

Vils gāja divas stundas, juzdams, ka sliktā dūša pama­zām norimst to nomainīja lēni pulsējošas galvassāpes. Kādā vietā Baltamoss viņu apturēja un uzlika savas auk­stās plaukstas Vila kaklam un pierei. Tas sāpes drusku sa­mazināja, bet Vils sev nosolījās vairs nekad nedzert vodku.

Vēlu pēcpusdienā ceļš, kļuvis platāks, izveda no nied­rāja, un Vils sev priekšā ieraudzīja pilsētu, bet aiz tās tādu ūdens plašumu, ka tā varēja būt jūra.

Pat no attāluma Vils redzēja, ka pilsētā ir nemierīgi. Aiz jumtiem cēlās dūmu mutuļi, un pēc dažām sekundēm viņš izdzirdēja lielgabala dunoņu.

-    Baltamos, viņš ierunājās, tev atkal jākļūst par dēmonu. Vienkārši turies manā tuvumā un skaties, vai nedraud briesmas.

Viņš soļoja uz mazās, noplukušās pilsētiņas nomali, kur ēkas bija sasvērušās vēl bīstamak nekā ciematā un kur plūdi bija atstājuši savas dubļainās pēdas uz sienām augstu virs Vila galvas. Pilsētas robežzona bija tukša, taču, ejot uz upes pusi, trokšņi, ko radīja klaigas, brēcieni un šauteņu sprakšķi, kļuva skaļāki.

Te vismaz bija cilvēki daži skatījās pa apakšējo stāvu logiem, citi satraukti pulcējās pie ēku stūriem, lūkoda­mies uz krasta līniju, kur pāri jumtiem pacēlās celtņu metāla pirksti, ceļamkrāni un lielu kuģu masti.

Sienas satricināja eksplozija, un tuvākajam logam iz­bira stikli. Cilvēki atkāpās, bet tad atkal parādījās, un dūmainajā gaisā pacēlās vairāk kliedzienu.

Aizgājis līdz ielas stūrim, Vils vēroja krasta līniju. Dū­miem un putekļiem nedaudz izklīstot, viņš ieraudzīja tālu no krasta vienu sarūsējušu kuģi, kas peldēja pret upes straumi, un kuģu piestātnē ļaužu pūli. Ar šaute­nēm vai pistolēm bruņotie cilvēki bija sastājušies ap paprāvu lielgabalu, kas, kamēr zēns vēroja, atkal nodimdināja. Šāviena uzliesmojums, grīļīgs atsitiens, un kuģim blakus uzšļācās varenas šļakatas.

Vils aizēnoja acis. Uz kuģa vidēja stāvi, bet viņš berzēja acis, jebšu zinaja, kas gaidāms, tie nebija cilvēki. Tās bija milzīgas metāla būtnes vai radījumi smagās bruņās. Uz kuģa priekšklāja piepeši uzziedēja ugunspuķe, un ļaudis bailēs skaļi kliedza. Uguns strauji cēlās gaisā, pacēlās aizvien augstāk un nāca tuvāk, birdinādama dzirksteles un dūmus, un tad, spēcīgi uzliesmodama, nokrita blakus liel­gabalam. Cilvēki kliegdami izklīda, daži metās liesmās pie ūdens malas un nira, straume tos aiznesa, un viņi pazuda skatienam.

Ieraudzījis sev tuvumā vīrieti, kas izskatījās pēc sko­lotāja, Vils vaicāja:

-   Vai jūs runājat angliski?

-   Jā gan, nudien…

-   Kas notiek?

-    Lāči viņi uzbrūk, un mēs cenšamies ar tiem cīnī­ties, taču ir grūti, mums ir tikai viens lielgabals un…

Ugunsmetējs uz kuģa izsvieda vēl vienu liesmojošu piķa mucu, un šoreiz tā nokrita vēl tuvāk lielgabalam. Trīs lielas eksplozijas gandrīz tūlīt pēc tam parādīja, ka muca ir trāpījusi munīcijai, un šāvēji atlēca nost, ļauda­mi tai piezemēties.

-    Ak, vīrietis zūdijās, — tas nav lāgā, viņi nevar šaut…

Kuģa komandieris atjēdzies virzīja kuģi uz krastu. Daudzi bailēs un izmisumā kliedza, it sevišķi, kad otra milzīga liesmu bumba nokrita uz priekšklāja; daži, ku­riem bija šautenes, vienu vai divas reizes izšāvuši, laidās mukt, bet šoreiz lāči uguni neizsvieda, un drīz, dzinējam smagi pūloties, lai noturētos pret straumi, kuģis pagrie­zās ar bortu pret piestātni.

Divi jūrnieki (cilvēki, ne lāči) nolēca lejā, mezdami ap pāļiem tauvas, un pilsētnieki sarīkoja pamatīgu svilpša­nu un dusmās kliedza uz šiem cilvēku kārtas nodevējiem. Jūrnieki par to nelikās ne zinis un aizskrēja nolaist kuģa kāpnes.

Kad viņi pagriezās, lai atgrieztos uz klāja, netālu no Vila kāds izšāva, un viens no jūrniekiem nokrita. Nokri­tušā jūrnieka dēmons-kaija izgaisa kā nopūsta sveces liesma.

Lāču reakcija bija trakas dusmas. Liesmu metējs neka­vējoties tika no jauna aizdedzināts un pagriezts atpakaļ pret krastu, un augšup uzšāvās liesmu masa, kaskādveidā metot pār namu jumtiem simtiem degošu šļakatu. Trapa augšgalā parādījās lācis, lielāks par visiem pārējiem, dzelzī kaltas varenības rēgs, pret viņu krītošās lodes bezjēdzīgi spindzeja, šķindēja un būkšķēja, nespējīgas masīvajās bruņās iesist ne visniecīgāko iedobumu.

Vils jautāja vīrietim sev blakus: Kāpēc viņi uzbrūk pilsētai?

-   Viņi grib kurināmo. Taču mēs neslēdzam darījumus ar lāčiem. Tagad lāči atstāj savu karalisti un kuģo aug­šup pa upi. Kas to lai zina, ko viņi grib darīt? Tāpēc mums viņi jāapkaro. Pirāti, laupītāji…