Dzintara tālskatis

Eņģelis pēc viņa pavēles bezpalīdzīgs atgriezās. Tun­dras skarbajā tumsā drebinādamies savā apmetnī, zēns viņam teica: Tagad tev jāmēģina nomierināties. Tu zini, ka te laukā ir tādi radījumi, kas uzbruks, ja izdzirdēs troksni. Es tevi varu aizsargāt ar nazi, ja esi tuvumā, bet, ja tie tev uzbruks tur, augšā, es nespēšu palīdzēt. Ja no­mirsi arī tu, tad man gals klāt. Baltamos, tu esi man va­jadzīgs, lai rādītu ceļu pie Liras. Lūdzu, neaizmirsti to. Baručs bija stiprs esi stiprs arī tu. Manis labā esi tāds, kāds bija viņš.

Sākumā Baltamoss neatbildēja, bet tad ierunājās:

-   Jā. Jā, protams, man tas jādara. Tagad pagūli, Vil, bet es stāvēšu sardzē. Es tevi nepievilšu.

Vils viņam uzticējās; tā vajadzēja. Drīz viņš atkal aizmiga.

Kad zēns pamodās, rasā izmircis un nosalis līdz matu galiem, eņģelis stāvēja viņam blakus. Patlaban lēca saule, ar zeltainajiem stariem skardama niedrāju un purva augus.

Iekams Vils paguva pakustēties, Baltamoss sacīja:

-    Esmu izlēmis, kas man jādara. Palikšu pie tevis dienu un nakti un darīšu to modri un labprātīgi Baruča dēļ. Es aizvedīšu tevi pie Liras, ja vien spēšu, un tad vedīšu jūs abus pie lorda Ezriela. Esmu nodzīvojis tūkstošiem gadu un, ja mani nenogalinās, nodzīvošu vēl tūkstošus, bet vēl nekad nebiju saticis būtni, kas man būtu tik kvēli likusi darīt labu un izturēties laipni, kā to darīja Baručs. Ļoti daudzas reizes man tas neizdevās, bet ik reizi blakus bija viņa labestība, tas man palīdzēja būt labam. Tagad šīs labestības nav un man jāmēģina bez tās. Varbūt šad un tad cietīšu neveiksmi, bet es centīšos.

-   Tad Baručs ar tevi lepotos, drebinādamies atbildēja Vils.

-   Vai varu tagad uzlidot augšā un paskatīties, kur mēs atrodamies?

-   Jā, Vils piekrita, — uzlido augstu un pastāsti man, kāda zeme izskatās tālāk. Šķiet, ka šī iešana pa dumbrāju turpināsies mūžīgi.

Baltamoss pacēlās gaisā. Viņš nebija pateicis Vilam visu, kas viņam darīja raizes, jo pēc labākās sirdsapziņas centās zēnu neuztraukt, taču Baltamoss zināja, ka eņ­ģelis Metatrons, Reģents, no kura viņi tik tikko bija izbē­guši, būs Vila seju cieši ielāgojis. Un ne tikai seju vien, bet visu, ko spēja saskatīt eņģeļi, ieskaitot to, par ko Vils pat neko nenojauta, to, kā tas viņa būtības aspekts, ko Lira dēvētu par viņa dēmonu. Tagad Metatrons Viļu ļoti apdraudēja — kaut kad Baltamosam to vajadzēs viņam pateikt, bet tagad vēl ne. Tas bija pārāk grūti.

Ņemot vērā to, ka ātrāk izdotos sasildīties ejot nekā vācot kurināmo un gaidot, kad iedegsies ugunskurs, Vils vienkārši uzmeta plecos mugursomu, ietinās apmetnī un devās uz dienvidiem. Tur bija taka — dubļaina, dangaina un bedraina -, tātad te bija gājuši cilvēki; bet tālu priekšā uz visām pusēm horizonts bija tik vienmuļš, ka viņš nemaz nejuta pārmaiņas.

Pēc kāda brīža, kad gaisma bija kļuvusi spilgtāka, viņam blakus ierunājās Baltamoss.

-   Apmēram dienas gājienu uz priekšu ir plata upe un pilsētiņa ar kuģu piestātni, kur pietauvotas laivas. Es uzlidoju pietiekami augstu, lai redzētu, ka upe lielu ga­balu iet tieši dienvidu un ziemeļu virzienā. Ja tu varētu sadabūt braucamo, tad tiktu uz priekšu daudz ātrāk.

-   Labi, Vils jūsmīgi teica. Vai šī taka ved uz pilsētu?

-    Tā ved caur ciematu ar baznīcu, fermām un augļu dārziem, un tad tālāk uz pilsētu.

-    Es domāju diez kādā valodā viņi runā? Ceru, ka viņi mani neieslodzīs, ja nevarēšu ar viņiem sazināties.

-   Kā tavs dēmons, Baltamoss sacīja, es tev tulkošu. Esmu mācījies daudzas cilvēku valodas, es noteikti varu saprast to, ko runā šajā zemē.

Vils gāja tālāk. Gājiens bija apnicīgs un vienmuļš, bet zēns vismaz kustējās, un ik solis viņu veda tuvāk Lirai.

Ciemats bija nolaista vieta: koka māju kopa ar ziemeļ­briežu aplokiem un suņiem, kas rēja, viņam tuvojoties. No tievajiem skursteņiem kūpēja dūmi, zemu noliekdamies pār skaidu jumtiem. Zeme bija smaga un kavēja iešanu; acīmredzot nesen te bija bijuši plūdi: māju sienas līdz pusdurvīm bija dubļainas, un salauztas koka sijas un vaļīgi nokarājušās rievota skārda plāksnes norādīja, no kurienes aizmēzti šķūnīši, verandas un saimniecības ēkas.

Taču ta nebija šis vietas neparastākā iezīme. Sākumā Vils nodomāja, ka ir zaudējis līdzsvaru; viņš vienu vai divas reizes pat paklupa, jo ēkas par diviem trim grādiem bija nosvērušās visas uz vienu pusi. Mazas bazniciņas kupols bija stipri ieplaisājis. Vai te bijusi zemestrīce?

Suņi nevaldāmā niknumā histēriski rēja, bet neuz­drīkstējās nakt tuvāk. Baltamoss, tēlodams dēmonu, bija pieņēmis liela, sniegbalta suņa veidolu ar melnam acīm, biezu vilnu un gredzenā stipri sagrieztu asti un tik me­žonīgi rūca, ka īstie suņi turējās pa gabalu. Tie bija izkāmējuši un kašķaini, un tie daži ziemeļbrieži, kurus viņš redzēja, bija kraupaini un apatiski.