Dzintara tālskatis

Apstājies mazā ciematiņa centrā, Vils skatījās apkārt, prātodams, kurp iet, un, viņam tā stāvot, priekšā parā­dījās divi vai trīs vīri un stāvēja, cieši viņā vērdamies. Tie bija pirmie cilvēki, ko zēns vispār Liras pasaulē bija redzējis. Mugura vīriešiem bija smagi filca mēteļi, dub­ļaini zābaki, kažokādas cepures, un viņi neizskatījās draudzīgi.

Baltais suns kļuva par zvirbuli un uzlidoja uz Vila pleca. Par to neviens nepamirkšķināja ne aci Vils redzē­ja, ka visiem vīriem bija dēmoni, lielākoties suņi, un tas šajā pasaulē bija parasts. Baltamoss uz pleca čukstēja:

-   Turpini iet! Neskaties viņiem acīs! Turi galvu nolaistu! Tas nozīmē goddevību.

Vils gāja tālāk. Zēns prata neizraisīt aizdomas tas bija viņa lielākais talants. Kad Vils bija ticis līdz vīriem, tie jau par viņu bija zaudējuši interesi. Bet tad atvērās ceļmalas vislielākās mājas durvis, un kāda balss kaut ko skaļi uzsauca.

Baltamoss klusām sacīja: Priesteris. Tev jābūt pret viņu pieklājīgām. Pagriezies un paklanies!

Vils paklausīja. Priesteris bija milzu auguma vīrietis ar sirmu bārdu, melna sutanā, uz pleca viņam tupēja dē­mons vārnas veidolā. Priestera nemierīgais skatiens pār­slīdēja Vila sejai un augumam, visu ielāgojot. Viņš māja ar roku.

Vils piegāja pie durvīm un vēlreiz palocījās.

Priesteris kaut ko teica, un Baltamoss nomurmināja:

-   Viņš jautā, no kurienes tu nāc. Saki, ko vēlies.

-   Es runāju angliski, Vils lēni un skaidri sacīja. Ne­vienu citu valodu neprotu.

-     Ak angliski! priesteris tajā pašā valodā līksmi iesaucās. Dārgo jaunekli! Laipni lūdzam mūsu ciematā, mūsu mazajā, vairs neperpendikulārajā Holodnoje! Kā jūs sauc, un kurp dodaties?

-   Mani sauc Vils, un es dodos uz dienvidiem. Esmu pa­zaudējis savu ģimeni un mēģinu to atkal atrast.

-   Tad jums jāienāk kaut ko iekost, priesteris aicināja un, aplicis smagu roku Vila pleciem, virzīja viņu iekšā pa durvīm.

Vīrieša dēmons-vārna izrādīja dzīvu interesi par Bal­tamosu, bet eņģelis pielāgojās situācijai viņš kļuva par peli un aizlīda aiz Vila krekla, itin kā kautrētos.

Priesteris ieveda Viļu viesistabā, pilnā ar tabakas dū­miem, kur malā uz galda klusi kūpēja čuguna patvāris.

-   Kā jūs sauca? priesteris pārvaicāja. Pasakiet vēl­reiz!

-   Vils Perijs. Bet es nezinu, kā sauc jūs.

-    Otjec Semjons, priesteris sacīja un glaudīja Vila roku, vedinādams uz krēslu. Otjec nozīmē tēvs. Esmu Svētā Gara baznīcas priesteris. Mans vārds ir Semjons, un mana tēva vārds bija Boriss, tātad esmu Semjons Borisovičs. Kāds ir jūsu tēva vārds?

-   Džons Perijs.

-    Džons ir Ivans. Tātad jūs esat Vils Ivanovičs, un es esmu tēvs Semjons Borisovičs. No kurienes esat ieradies, Vil Ivanovič, un uz kurieni dodaties?

-   Esmu nomaldījies, Vils paskaidroja. Kopā ar savu ģimeni ceļoju uz dienvidiem. Mans tēvs ir kareivis, bet viņš pēta Arktiku; kaut kas atgadījās, un mēs izšķīrā­mies. Tāpēc es ceļoju uz dienvidiem, jo zinu, ka tālāk mēs grasījāmies doties uz turieni.

Priesteris iepleta rokas un vaicāja: Kareivis? Pētnieks no Anglijas? Jau gadsimtiem neviena tik interesanta per­sonība nav minuši Holodnoje dubļainos ceļus, taču kā mēs šajā apvērsumu laikā varam zināt, ka rīt jūsu tēvs neparādīsies? Jūs pats esat gaidīts viesis, Vil Ivanovič. Jums jāpārnakšņo manā mājā, un mēs aprunāsimies un kopā paēdīsim. Lidija Aleksandrovna! viņš pasauca.

Klusi ienāca paveca sieviete. Priesteris viņai kaut ko krieviski pateica, sieviņa palocīja galvu, paņēma glāzi, piepildīja to ar karstu tēju no patvāra un padeva Vilam kopā ar mazu apakštasīti ar džemu un sudraba karoti.

-    Paldies, Vils pateicās.

-     Ievārījums domāts tējas saldināšanai, priesteris paskaidroja. Lidija Aleksandrovna to vāra no mellenēm.

Tēja iznāca salkana un rūgtena, bet Vils to tomēr mal­koja. Priesteris neatlaidīgi liecās uz priekšu, cieši ska­tījās Viļā, raudzīja, vai viņam nav nosalušas rokas, un glāstīja zēna celi. Lai novērstu viņa uzmanību, Vils ap­jautājās, kāpēc ciematā ir slīpas ēkas.

-    Šeit bija zemestrīce, priesteris stāstīja. Tas viss pareģots Svētā Jāņa atklāsmes grāmatā. Upes tek atpa­kaļ… Lielā upe netālu no šīs vietas plūda uz ziemeļiem, uz Arktikas okeānu. Visu ceļu no Centrālās Āzijas kalniem tā tūkstošiem gadu plūda uz ziemeļiem, jau kopš tā laika, kad Dievs Visvarenais Tēvs radīja zemi. Bet, kad zeme nodrebēja un uznāca migla un plūdi, viss mainījās, un lielā upe kādu nedēļu vai ilgāk tecēja uz dienvidiem, bet tad atkal pagriezās un plūda uz ziemeļiem. Pasaule ir sagriezta ačgārni. Kur bijāt jūs, kad notika zemestrīce?

-    Tālu prom no šejienes, Vils atteica. Es nezināju, kas noticis. Kad migla izklīda, es biju pazaudējis savu ģimeni, un nu nezinu, kur atrodos. Jūs man pateicāt šīs vietas nosaukumu, bet kur tā atrodas? Kur mēs esam?

-    Padodiet man lielo grāmatu no apakšējā plaukta, Semjons Borisovičs sacīja. Es paradīšu.

Priesteris pievilka pie galda krēslu un, pirms pāršķirt lielajam atlasam lapas, aplaizīja pirkstus.