Dzintara tālskatis

Viņa uzzināja, ka tās ir divdzimumu būtnes un dzīvo monogamos pāros. Mulefa atvasēm ir gara bērnība vis­maz desmit gadi -, un viņi pieaug ļoti lēnām, vismaz tā viņa interpretēja sniegtos skaidrojumus. Šajā apmetnē bija pieci jaunekļi, viens gandrīz pieaudzis un pārējie pa pusei pieauguši; viņi, būdami augumā mazāki par lielajiem, nespēja tikt galā ar sēklu pogaļu riteņiem. Bērniem va­jadzēja pārvietoties tāpat kā zāledājiem, ar visām četrām kājām pa zemi, bet ar visu savu enerģiju un avantūrismu (pielēkšojot pie Mērijas un izvairoties no viņas, mēģinot uzrāpties kokos, ķepurojoties seklā ūdenī un tamlīdzīgi) viņi šķita lempīgi, it kā atrastos nepareizā elementā. Pie­augušo ātrums, spēks un grācijā kontrastā pārsteidza, un Mērija saprata, ka pusaudži droši vien ļoti ilgojas pēc die­nas, kad viņiem derēs riteņi. Kādu dienu viņa vēroja, kā vecākais bērns klusītēm aiziet uz noliktavu, kur glabājās daudz pogaļu, un cenšas iestiprināt priekšējo nagu vidus caurumā; taču, mēģinādams piecelties, viņš uzreiz nokrita, ieslodzīdams sevi lamatas: izdzirduši būkšķi, sanāca pieau­gušie. Bērns kārpījās, pūlēdamies atbrīvoties un uztraukti spiegdams, un Mērija nevarēja noturēties, nesmējusies par šo skatu, sašutušajiem vecākiem un nogrēkojošos mazuli, kurš, pēdējā minūtē izrāvies, laidās lapās.

Sēklu pogaļu riteņi nepārprotami bija visaugstākajā mērā nozīmīgi, un drīz Mērija sāka saprast to vērtību.

Vispirms, mulefa ļoti daudz laika patērēja savu riteņu kopšanai. Izveicīgi paceļot un grozot nagu, to varēja iz­vilkt no cauruma; pēc tam viņi ar snuķiem riteni viscaur rūpīgi izpētīja, notīrīdami tā malas un pārbaudīdami, vai pogaļa nav ieplaisājusi. Nags bija ārkārtīgi stiprs: raga vai kaula piesis; tas atradās taisnā leņķī pret kāju un bija nedaudz līks, lai, tam esot caurumā, svaru nestu aug­stāka, vidējā daļa. Kādu dienu Mērija novēroja, kā zalifa pārbauda sava priekšējā riteņa caurumu, pieskaroties tam gan te, gan tur, paceļot snuķi gaisā un atkal laižot lejā, it kā novērtējot smaržu.

Mērija atcerējās eļļu, ko bija atradusi uz pirkstiem pēc pirmās sēklu pogaļas pētīšanas. Ar zalifa atļauju viņa ap­lūkoja tās naģu un atklāja, ka naga virsma ir gludāka un sli­denāka nekā jebkas, ko viņa bija aptaustījusi savā pasaulē. Viņa vienkārši nevarēja noturēt uz tās pirkstus. Viss nags šķita piesūcināts ar viegli smaržojošo eļļu, un, redzedama, kā daudzi ciema iedzīvotāji pārbauda, izmēģina un kontrolē savu riteņu un nagu stāvokli, Mērija sāka prātot, kas bijis pirmais: ritenis vai nags? Braucējs vai koks?

Jebšu, protams, bija vēl trešais faktors, un tā bija ģeo­loģija. Riteņus varēja izmantot tikai tadā pasaulē, kas no­drošināta ar dabiskām šosejām. Šo lavas plūsmu minerālu sastāvā vajadzēja būt kaut kam tādam, kas plašajā savannā lavai lika plūst lentveida līnijās un padarīja to ļoti izturīgu pret dēdēšanu vai plaisāšanu. Pamazām Mērija nonāca pie slēdziena, ka visi ceļa posmi ir savienoti un mulefa to visu, šķiet, pārzināja. Viņi zināja katra ganāmpulka atrašanās vietu, katru riteņkoku audzi, katru saldās zāles puduri, pa­zina katru atsevišķu ganāmpulka dzīvnieku un katru atse­višķu koku un apsprieda to labklajību un likteni. Reiz Mērija redzēja, kā mulefa šķiro ganāmpulku, izvēlēdamies dažus dzīvniekus un sapulcinādami atsevišķi no pārējiem, lai pēc tam nogalinātu ar saviem specigajiem snuķiem viņi parlauza tiem sprandu. Zudumā negāja nekas. Turēdami snuķos akmens plēksnes, tik asas kā žiletes, mulefa dažu minūšu laikā dzīvniekus nodīrāja un izņēma tiem iekšas, bet gaļu pēc tam prasmīgi sadalīja, atsevišķi likdami sub­produktus, mīkstumus un cietākos gaļas gabalus, nogriez­dami taukus, noņemdami ragus un nagus un rīkodamies tik racionāli, ka Mērija to vēroja ar prieku, kādu juta, redzot lietpratīgu darbu.

Drīz gaļas sloksnes saulē kalta, citas tika iesālītas un ietītas lapās; no ādām notīrīja taukus, paglabājot tos vē­lākai lietošanai, bet adas ielika miecēties ar ūdeni pie­pildītās bedrēs, kur klāt piebēra ozola mizas. Lielākais mazulis rotaļājās ar ragiem, tēlodams ganāmpulka dzīv­nieku un smīdinādams pārējos bērnus. Tovakar galdā tika celta svaiga gaļa, un Mērija krietni pamielojās.

Līdzīgi mulefa zināja, kur atrodamas labākās zivis un tieši kad un kur jāizmet tīkli. Meklēdama kaut ko darāmu, Mērija aizgāja pie tiklu darinātājiem un piedāvājās palīdzēt. Ieraudzījusi, ka mulefa strādā nevis pa vienam, bet pa divi, apvienodami snuķus, lai varētu sasiet mezglu, Mērija sapra­ta radījumu pārsteigumu par viņas plaukstām, jo viņa, pro­tams, varēja siet mezglus viena pati. Sākumā Mērija tāpēc jutās pārāka viņai neviens cits nebija vajadzīgs, bet tad saprata, ka tas viņu nošķir no pārējiem. Laikam tā bija ar visām cilvēciskām būtnēm. Kopš tā brīža viņa, sienot mezglus, izmantoja vienu roku, daloties uzdevumā ar zalifa sievieti, ar ko bija sevišķi sadraudzējusies. Mērijas pirksti un zalifa snuķis kustējās kopā.

Bet vairāk par visām nepieciešamajām lietām riteņotie ļaudis rūpējās par sēklu pogaļu kokiem.