Dzintara tālskatis

-   Vils, teica zēns, norādīdams uz sevi, un viņa atbil­dēja: Ema. Tagad, kad meitene varēja zēnu aplūkot, kā nākas, viņa no viņa nobijās gandrīz vēl vairāk nekā no lāča: zēns bija briesmīgi ievainots, viņam trūka divu pirk­stu. To ieraugot, Emai noreiba galva.

Lācis pagriezās pret pienbalto straumi un iegūlās ūdenī, it kā atvēsinādamies. Zēna dēmons pacēlās gaisā un kopā ar Kulangu laidelējās starp varavīksnēm, un viņi palēnām sāka viens otru saprast.

Laikam gan zēns ar lāci meklē alu, kur guļ aizmigusi meitene.

Viņai par atbildi izlauzās vārdi: Es zinu, kur tas ir! Viņu aizmigušu tur kāda sieviete, kas uzdodas par viņas māti, bet māte taču nevar būt tik neželiga, vai ne? Viņa spiež meitenei dzert kaut ko tadu, lai viņa gulētu, bet man ir daži augi, ar ko meiteni pamodināt, ja vien es spētu tur iekļūt!

Vils varēja tikai purināt galvu un gaidīt, lai Baltamoss Emas sacīto pārtulko. Tas aizņēma vairāk par minūti.

Jorek, Vils pasauca, un lācis laizīdamies slampāja šurp pa straumi, jo tikko kā bija norijis zivi. Jorek, Vils teica, — šī meitene sakās zinām, kur ir Lira. Es kopā ar viņu aiziešu paskatīsies, bet tu paliec te un pavaktē.

Straumē izslējies taisni, Joreks Bērnisons klusēdams pamāja. Paslēpis savu mugursomu un piestiprinājis pie jostas nazi, Vils kopā ar Emu caur varavīksnēm kāpa lejup. Viņam vajadzēja slaucīt acis un skatīties žilbinošā gaismā, lai redzētu, kur droši var spert kāju. Migla, kas pildīja gaisu, ledaini saldēja.

Kad viņi sasniedza ūdenskrituma apakšējo daļu, Ema rādīja, ka jāiet uzmanīgi, bez trokšņa, un Vils kāpa aiz viņas lejā pa nogāzi starp sūnainiem akmeņiem un lie­liem, grubuļainiem priežu stumbriem, kur virpuļoja intensīvi zaļa, plankumaina gaisma un čirkstēja un dīca miljoni sīku kukaiņu. Viņi kāpa lejā un atkal lejā, tomēr gaisma dziļi ieleja gājējiem sekoja, kamēr zari virs galvas nemitīgi šūpojās spilgtajā saulē.

Piepeši Ema apstājās. Vils parāvās aiz masīva ciedra stumbra un skatījās, uz ko meitene rāda. Cauri lapu un zaru mudžeklim viņš pa labi ieraudzīja slejamies augšup stāvas klints malu un pusceļā uz augšu…

-    Koulteres kundze, Vils nočukstēja, un viņa sirds sāka sisties straujāk.

Sieviete parādījās no klints malas un, izpurinājusi kuplu, lapotu zaru, saberzeja plaukstas. Vai viņa bija slau­cījusi grīdu? Tērpa piedurknes bija uzrotītas, un mati uz­sieti augšā ar šalli. Vils nekad nebūtu iztēlojies, ka viņa var izskatīties tik ģimeniska.

Bet tad pavīdēja zelta mirdzums, un parādījās tas nešpetnais pērtiķis, uzlēkdams uz viņas pleca. It kā kaut ko nojauzdami, viņi skatījās apkārt, un piepeši Koulteres kundze vairs nemaz neizskatījās ģimeniska.

Ema neatlaidīgi čukstēja: viņa baidoties no dēmonazeltainā pērtiķa; tam patīkot noraut vēl dzīviem sik­spārņiem spārnus.

-    Vai kopa ar viņu ir vēl kāds? Vils vaicāja. Kādi kareivji vai kas cits tamlīdzīgs?

Ema nezināja. Viņa nekad nebija redzējusi kareivjus; ļaudis tiešām runāja par dīvainiem un biedējošiem vīriem, bet varbūt tie bija spoki, kas naktī tika redzēti kalnos… Taču kalnos vienmēr mitinājās spoki to zināja katrs. Tāpēc tiem varbūt nebija nekāda sakara ar to sievieti.

"Labi," Vils domāja, "ja Lira ir alā un Koulteres kundze to nepamet, man būs jāiet paciemoties."

Viņš jautāja: Kas tev tās par zālēm? Kas ar tām jādara, lai viņa pamostos?

Ema paskaidroja.

-    Un kur zāles patlaban atrodas?

Tās esot viņas mājās, meitene teica. Paslēptas.

-    Labi. Pagaidi tepat un nenāc tuvumā. Kad satiksi sievieti, nesaki, ka pazīsti mani. Tu nekad neesi redzējusi ne mani, ne lāci. Kad tu nākamreiz nesīsi viņai ēdienu?

-   Pusstundu pirms saulrieta, Emas dēmons atbildēja.

-   Tad atnes līdzi zāles, Vils teica. Es tevi te gaidīšu.

Ar ļoti nemierīgu sirdi Ema noskatījās, kā viņš aiziet pa

taku. Zēns, protams, nav noticējis, ko viņa tikko kā stāstīja par dēmonu-pērtiķi, citādi tik neapdomīgi nedotos uz alu.

Patiesībā Vils ļoti nervozēja. Visas viņa maņas šķita noskaidrojušās, un viņš apzinājās vissīkākā kukainīša kustību saules staros, ikvienas lapiņas čabēšanu un mā­koņus virs galvas, kaut gan acis ne mirkli nenovērsās no alas ieejas.

-   Baltamos, viņš čukstēja, un eņģelis-dēmons uzlidoja uz viņa pleca spulgacaina putniņa ar sarkaniem spārniem veidolā. Turies man tuvumā un uzmani to pērtiķi.

-   Tad paskaties pa labi, Baltamoss strupi atteica.

Vils ieraudzīja pie alas ieejas zeltainu gaismas lauku­miņu, kuram bija seja un acis un kurš viņus vēroja. Viņus šķīra ne vairāk par divdesmit soļiem. Vils apstājās, un zeltainais pērtiķis, pagriezis galvu un ielūkojies alā, kaut ko sacīja, tad skatījās atkal.

Vils sataustīja naža spalu un devās tālāk.

Kad viņš sasniedza alu, sieviete jau gaidīja.