Dzintara tālskatis

Koulteres kundze bezrūpīgi sēdēja mazā brezenta krēs­liņā ar grāmatu klēpī un mierīgi vēroja zēnu. Mugurā viņai bija haki krāsas ceļa tērps, taču tas bija tik labi piegriezts un viņas stāvs bija tik graciozs, ka viņa izska­tījās lepnāk par lepnu, bet mazais sarkano ziedu zariņš, piesprausts pie blūzes, šķita kā viselegantākā dārglieta. Sievietes mati spīdēja un tumšās acis mirdzēja, bet kailās kājas saules gaismā izskatījās zeltainas.

Viņa pasmaidīja. Vils tam gandrīz vai atbildēja, jo, neradis pie piemīlības un maiguma, ko sieviete var ielikt smaidā, zēns jutās kā izsists no sliedēm.

-   Tu esi Vils, Koulteres kundze ierunājās zemā, skurbinošā balsī.

-    Kā jūs zināt manu vārdu? viņš dzedri vaicāja.

-    Lira to miegā izrunā.

-   Kur viņa ir?

-   Drošībā.

-   Es gribu viņu redzēt.

-    Tad nāc, viņa teica un piecēlās, nomezdama grā­matu uz krēsla.

Pirmo reizi, kopš bija viņas tuvumā, Vils paskatījās uz dēmonu-pērtiķi. Tam bija gara un spoža vilna, ik matiņš šķita esam no tīra zelta, tie bija daudz smalkāki nekā cil­vēkam, bet mazais ģīmītis un plaukstas bija melnas. Viņa naidā sašķobīto ģīmi Vils beidzamo reizi bija redzējis to­vakar, kad viņi ar Liru Oksfordas mājā no sera Čārlza Letroma bija atzaguši atpakaļ aletiometru. Pērtiķis bija mēģi­nājis viņam uzklupt ar zobiem, kamēr Vils pa labi un kreisi vicināja nazi, piespiezdams dēmonu atkāpties, lai varētu aizvērt logu un nošķirties citā pasaule. Vils domāja, ka tagad itin nekas viņu nepiespiedīs pagriezt šim pertiķim muguru.

Bet Baltamoss putna veidolā to uzmanīja, un Vils pie­sardzīgi spēra soli uz alas grīdas un sekoja Koulteres kundzei pie mazās figūriņas, kas klusi gulēja ēnā.

Tur nu viņa dusēja aizmigusi, Vila dārgā draudzenīte. Cik viņa izskatījās sīciņa! Vils brīnījās, kā ar to spēku un dedzību, kas Lirai piemita nomodā, viņa aizmigusi var izskatīties tik lēnīga un maiga. Pie meitenes kakla gulēja Panteleimons seska veidolā, tā spalva spīdēja, un Liras pierei pārkritušie mati bija mitri.

Vils nometās ceļos pie viņas un atglauda meitenes ma­tus. Viņas piere bija karsta. Ar vienu acs kaktiņu Vils redzēja zeltaino pērtiķi pieplokam lēcienam un sataustīja nazi, bet Koulteres kundze vieglītēm papurināja galvu, un pērtiķis atslāba.

To neizrādīdams, Vils cieši iegaumēja precīzu alas plā­nojumu: katra akmentiņa formu un lielumu, grīdas slī­pumu un precīzu griestu augstumu virs aizmigušās mei­tenes. Tumsā vajadzēs atrast ceļu, un vienīgā izeja bija vispirms visu apskatīt.

-    Nu redzi, viņa ir pilnīgā drošība, sacīja Koulteres kundze.

-   Kāpēc jūs šeit viņu turat? Un kāpēc neļaujat pamos­ties?

-Apsēdīsimies.

Sieviete neņēma krēslu, bet kopā ar Viļu apsēdās un apsūnojušajiem akmeņiem pie alas ieejas. Viņa šķita tik laipna, un viņas acis bija tik skumjš viedums, ka Vila ne­uzticība padziļinājās. Zēns juta, ka katrs viņas sacītais vārds ir meli, ikviena viņas darbība slēpa draudus, un katrs smaids bija maldinoša maska. Labi viņam savu­kārt vajadzēs maldināt šo sievieti: jāliek domāt, ka viņš nav viņai bīstams. Vils taču bija veiksmīgi pievīlis katru skolotāju, katru policistu, katru sociālo darbinieku un katru kaimiņu, kurš jelkad bija ieinteresējies par viņu un viņa mājām; zēns bija tam gatavojies visu savu mūžu.

"Tā gan," viņš domāja. "Ar tevi es tikšu galā."

-   Vai nevēlies kaut ko padzerties? piedāvāja Koulte­res kundze. Es ari padzeršos… Tas ir pavisam droši. Skaties.

Viņa pārgrieza kādu brūnganu, rievotu augli un izspie­da divos biķerīšos duļķainu sulu. Vienu viņa malkoja pati, bet otru piedāvāja Vilam; dzerdams viņš juta, ka sula ir svaiga un salda.

-   Kā tu atradi ceļu uz šejieni? viņa jautāja.

-   Nebija grūti jūs izsekot.

-   Acīmredzot. Vai Liras aletiometrs ir pie tevis?

-    Jā, Vils atteica, ļaudams viņai pašai izprātot, vai viņš to spēj vai nespēj nolasīt.

-   Un, kā es sapratu, tu esi ieguvis nazi?

-   To jums pastāstīja sers Čārlzs, vai ne?

-   Sers Čārlzs? Ā Karlo, protams. Jā, viņš. Tas izklau­sās aizraujoši. Vai varu to apskatīt?

-   Nē, saprotams, ne, viņš atbildēja. Kāpēc jūs Liru šeit turat?

-   Tāpēc ka es viņu mīlu, Koulteres kundze teica. Es esmu viņas māte. Viņa ir šausmīgās briesmās, un es nepieļaušu, ka ar viņu kas notiek.

-   Briesmās? No kā? Vils jautāja.

-     Nu… viņa iesāka un nolika savu biķeri zemē, paliekdamās uz priekšu, tā ka mati nokārās abpus sejai. Atkal izsliedamās, Koulteres kundze ar abām rokām tos atglauda aiz ausim, un Vils, saodis viņas smaržu aro­mātu, kas bija sajaucies ar ķermeņa svaigo smaržu, jutās traucēts.

Ja Koulteres kundze manīja viņa reakciju, tad to neiz­rādīja. Viņa turpināja: Redzi, Vil, es nezinu, kā tev izde­vās šeit ierasties, lai satiktu manu meitu, un nezinu arī, kas tev jau zināms, un, protams, nezinu, vai varu tev uzticēties; bet tajā pašā laikā esmu nogurusi melot. Tad nu te tā ir — patiesība.