Dzintara tālskatis

Atbilde atnāca gandrīz tajā pašā bridi.

Kavalierim Taielijam:

Ņemot vērā jūsu ziņojumu, plāns tiek mainīts.

Lai aizkavētu ienaidnieku nonāvēt bērnu, kas būtu ļau­nākais no iespējamiem iznākumiem, jums un lēdijai Salmekijai jāsadarbojas ar zēnu. Kamēr viņam ir nazis, vins uzņemas iniciatīvu, tāpēc, ja zēns atver citu pasauli un aizved meiteni uz to, ļaujiet viņam to darīt un sekojiet caur atvērumu. Visu laiku palieciet viņiem blakus.

Kavalieris Taielijs atbildēja:

Lordam Rokem:

Jūsu zina ir uzklausīta un saprasta. Mēs ar lēdiju nekavējoties dodamies ceļā.

Mazais izlūks aizvēra rezonatoru un savāca savu iekārtu.

Pielēcis pie statņa, kur viņa spāre pūlējās izlauzties pa­saulē, viņš to maigi atbrīvoja no saplēstās kūniņas. Glau­dīdams tās lielo, pretīgo galvu, Taielijs pacēla smago, vēl mitro un saritināto taustekli, ļaudams radījumam ostīt viņa ādas smaržu, līdz tas viņam pilnīgi pakļāvās.

Salmekija savai spārei pielaikoja aizjūgu, ko visur vadāja līdzi: zirnekļu zīda grožus, titāna seglu kāpšļus un kolibri ādas seglus. Tas nesvēra gandrīz neko. Taielijs da­rīja to pašu, regulejot palaizdams vaļīgak vai savilkdams ciešāk siksnas ap kukaiņa ķermeni. Aizjūgu tas nēsās līdz pašai nāvei.

Tad viņš aši pārmeta pār plecu saini un veica iegriezu­mu cepelīna ādas eļļainajā audumā. Turpat lēdija bija apseglojusi savu spāri un nu skubināja to caur šauro spraugu doties ārā skarbajās brāzmās. Spārei spiežoties cauri, tās garie, trauslie spārni drebēja, un tad, lidošanas prieka pārņemts, kukainis ienira vējā. Pēc dažām sekun­dēm lēdijai nevaldāmajā vējā pievienojās Taielijs viņa jājamkukainis nepacietīgi vēlējās ātri doties tumstošajā krēslā.

Viņi abi uzvirpuļoja augšup ledainajās gaisa straumēs un nogaidīja dažus mirkļus, līdz nolaidās zemāk un uzņē­ma kursu uz ieleju.

12 Lūzums

lidojot vina skatiens' vēl bija vērsts atpakaļ, it kā viņām vēl aizviēn pa pēdām sekotu bailes.

EDMUNDS SPENSERS

iestājās tumsa, tā nu tas bija. Lords Ezriels savā adamantīna tornī soļoja šurpu turpu. Viņa uzmanība bija pievērsta mazajai figūriņai blakus mag­netīta rezonatoram, visas citas valodas bija atliktas malā, visas viņa domas sais­tīja ziņas, kas pienāca uz kvadrātveida akmens klucīša lampas apgaismojumā.

Karalis Ogunve sēdēja sava žiroptera kabīnē, aši iz­strādādams pretestības plānu Konsistorija tiesas nolū­kiem, par kuriem savā lidaparātā tikko kā bija uzzinājis no Gallivespiāniem. Navigators uzskribelēja uz papīra strēmeles dažas figūras un pasniedza pilotam. Svarīgā­kais bija ātrums: visu izšķirtu iespēja nolaisties uz zemes pirmajiem. Žiropteri bija ātrāki par cepelīniem, tomēr kādu gabalu atpalika.

Konsistorija tiesas cepelinos šveiciešu sardze rūpējās par savu ekipējumu. Viņu bultas varēja nonāvēt no piec­simt jardu attāluma, un strēlnieks varēja ielādēt un izšaut piecpadsmit bultas minūtē. No raga gatavotie spirālveida stabilizatori bultai piešķīra griezes momentu un padarīja ieroci tikpat precīzu kā šauteni. Protams, loks bija ari kluss ierocis, un tā varēja būt milzīga priekšrocība.

Koulteres kundze gulēja nomodā pie alas ieejas. Zeltai­nais pērtiķis izturējās nemierīgi: sikspārņi līdz ar tumsu bija alu atstājuši, un nebija, ko spīdzināt. Viņš ložņāja

gar Koulteres kundzes guļammaisu, ar mazo ragveida pirkstu kasīdams alā ieklīdušus, mirdzošus kukaiņus un iztriepdams to spīdumu pa akmeņiem.

Lira gulēja sakarsusi un gandrīz tikpat nemierīga, bet dziļi, dziļi iemigusi, aizmirstība ar kārtējās bruvējuma devas palīdzību, ko māte viņai bija piespiedusi norīt vēl tikai pirms stundas. Bija kāds sapnis, kas viņu bija no­darbinājis ilgu laiku, nu tas bija atgriezies, un Liras krūtis un rīkli tricināja sīki žēluma, dusmu un Lirai vien raksturīgas apņēmības šņuksti, liekot Panteleimonam līdzjūtībā griezt savus seska zobus.

Necik tālu zem vēja šūpotām priedēm uz meža ceļa Vils un Ema mēroja ceļu uz alu. Vils bija mēģinājis pa­skaidrot Emai, ko grasās darīt, bet viņas dēmons nespēja to izprast, un, kad zēns izgrieza logu un viņai to parādīja, meitene tā pārbijās, ka gandrīz paģība. Lai noturētu Emu sev tuvumā, Vilam nācās kustēties mierīgi un runāt klusu, jo viņa atteicās ļaut viņam ņemt pulveri vai pat pastāstīt, kā tas lietojams. Beidzot Vilam nācās vienkārši pateikt: Izturies pavisam klusu un seko man, un cerēt, ka viņa tā arī darīs.

Joreks, tērpies bruņās, atradās kaut kur tuvumā, gaidī­dams, lai varētu aizturēt kareivjus no cepelīna un tādējādi dot Vilam pietiekami ilgu laiku. Neviens no viņiem nezi­nāja, ka ir iesaistījušies arī lorda Ezriela spēki: laiku pa laikam vējš līdz Joreka ausīm atnesa tālīnu rīboņu. Ņemot vērā, ka lācis pazina cepelīnu motoru skaņu, bet nekad nebija dzirdējis žiropterus, viņš tos nespēja identificēt.

Baltamoss varētu būt spējīgs viņiem to pateikt, bet Vils uztraucās par viņu. Tagad, kad viņi bija atraduši Liru, eņ­ģelis atkal bija nodevies skumjām: viņš bija kluss, izklai­dīgs un saīdzis. Tas savukārt apgrūtināja sarunāšanos ar Emu.

Kad viņi uz ceļa apstājās, Vils uzrunāja gaisu: Bal­tamos? Vai tu te esi?