Dzintara tālskatis

Kāds tad ir tavs plāns? lācis jautāja viņš gozējās saulē, piespiedis vēderu sniega laukumiņam starp ak­meņiem.

Vils staigāja šurpu turpu, prātodams, vai varētu likt lietā triku, kas bija izdevies Hedingtonā: ar naža palī­dzību nokļūt citā pasaulē un tad doties uz vietu tieši blakus Liras guļvietai, atgriezt logu atpakaļ uz šo pa­sauli, izvilkt viņu caur to drošībā un logu atkal aizvērt. Acīmredzot tā bija jārīkojas. Kāpēc viņš vēl vilcinājās?

Baltamoss saprata. Eņģeļa veidolā, saulē mirgodams kā silta dūmaka, viņš sacīja: — Tu rīkojies muļķīgi, ka gāji pie viņas. Tagad tu nevēlies neko citu kā atkal viņu satikt.

Joreks dobjā balsī klusi ierūcās. Sākumā Vils nodo­māja, ka viņš brīdina Baltamosu, bet tad apmulsis sa­prata, ka lācis ar eņģeli ir vienisprātis. Līdz šim abi viens otru bija maz ievērojuši; viņu eksistences formas bija pārāk atšķirīgas, bet tagad Baltamoss un Joreks nepār­protami bija vienādās domās.

Vils saviebās, taču tā bija patiesība. Koulteres kundze bija viņu apbūrusi. Visas viņa domas atgriezās pie šīs sievietes: domādams par Liru, viņš prātoja, cik līdzīga viņa būs mātei, kad pieaugs; domādams par Baznīcu, Vils prātoja, cik daudz priesteru un kardinālu ir Koulteres kundzes burvības varā; domadams par savu mirušo tēvu, Vils prātoja, vai viņš būtu Koulteres kundzi ienīdis vai apbrīnojis; un domādams par savu māti…

Vils juta, ka sirds sašļūk. Pagājis tālāk no lāča, viņš nostājās uz klints no tās varēja pārredzēt visu ieleju. Skaidrajā, dzestrajā gaisā Vils dzirdēja vāji šķindam dzelzs zvaniņu aitai ap kaklu, dziļi lejā šalca koku galot­nes. Viņa acis asi un skaidri saskatīja vissīkākās plaisiņas kalnos pie apvāršņa, Vila maņas bija gluži kā maitasputnam, kas daudzu judžu attāluma jūt tuvojamies kāda radījuma nāvi.

Tur nebija šaubu Baltamosam bija taisnība. Šī sie­viete viņu bija nobūrusi. Bija patīkami un vilinoši domāt par viņas skaistajām acīm un piemīlīgo balsi, atcerēties, kā viņa pacēla rokas, lai atglaustu mirdzošos matus…

Ar pūlēm atjēdzies, Vils saklausīja pavisam citu skaņu: attālu dūkoņu.

Pagrozījies uz vienu un otru pusi, lai noteiktu, no ku­rienes tā nāk, viņš saprata, ka no ziemeļiem no tās pašas puses, no kuras bija ieradušies viņi ar Joreku.

-   Cepelīni, ierunājās lācis, izbiedējot Viļu, jo viņš ne­bija dzirdējis lielo dzīvnieku pienākam. Joreks stāvēja vi­ņam blakus, skatīdamies tajā pašā virzienā, un tad pacē­lās kājās, augumā divreiz pārsniegdams Viļu; lācis vērīgi skatījās.

-Cik?

-    Astoņi, Joreks pēc minūtes atbildēja, un tad tos ieraudzīja arī Vils: mazus laukumiņus, kas bija izkārto­jušies vienā rindā.

-     Vai vari pateikt, cik ilgā laikā viņi nokļūs līdz še­jienei? Vils jautāja.

-   Cepelīni būs klāt drīz pēc krēslas iestāšanās.

-   Tātad pārāk tumšs vēl nebūs. Žēl.

-   Kāds ir tavs plāns?

-   Izgriezt atvērumu, paņemt Liru no tās citas pasaules un gaisa atvērumu atkal aizvērt, pirms viņas māte seko. Tai meitenei ir zāles, ar kurām Liru pamodināt, bet viņa nespēs pārāk labi paskaidrot, kā tās lietot, tāpēc arī viņai vajadzēs ienākt alā. Tomēr es negribu meiteni pakļaut briesmām. Varbūt tu vari novērst Koulteres kundzes uz­manību, kamēr mēs to darām.

Lācis kaut ko noņurdēja un aizvēra acis. Vils skatījās apkārt pēc eņģeļa un vēlas pēcpusdienas gaismā ierau­dzīja viņa veidolu iezīmējamies miglas pilienos.

Baltamos, zēns teica, es tagad eju atpakaļ uz mežu sameklēt drošu vietu, kur izgriezt pirmo atvērumu. Man vajag, lai tu mani sargā un brīdini, ja sieviete nāk tuvumā viņa vai viņas dēmons.

Baltamoss pamāja ar galvu un pacēla spārnus, nopuri­nādams mitrumu. Tad viņš pacēlās aukstajā gaisā un slīdēja pāri ielejai, bet Vils sāka meklet tadu pasauli, kurā Lira būtu drošībā.

***

Vadošā cepelīna čerkstošajā, trinkšķošajā dubultstarpsienā pērējās spāres. Lēdija Salmekija pārliecās pār elektrozilo kūniņu, kas patlaban šķilās, un atbrīvoja mitros, plānos spārnus. Viņa rūpējās, lai viņas seja būtu pirmā, kas iespiežas daudzšķautņainajās acīs, un, nomierinā­dama sīkos, saspringtos nervus, čukstēja košajai būtnei tās vārdu, mācīdama spārei, kas tā ir.

Pec dažām minūtēm kavalieris Taielijs to pašu darīs ar savējo. Taču pagaidām viņš pa magnetīta rezonatoru sūtīja ziņu un visu uzmanību bija pievērsis loka un savu pirkstu kustībām.

Viņš raidīja:

Lordam Rokem:

No aprēķinātā ierašanās laika ielejā mūs šķir trīs stun­das. Konsistorija Disciplinārā tiesa ir nodomājusi uzreiz pēc nolaišanās sūtīt nodalu uz alu.

Tā sadalīsies divās vienībās. Pirmā vienība ielauzīsies alā un nogalinās bērnu, kā nāves pierādījumu paņemot viņas galvu. Ja būs iespējams, vini sagūstīs arī sievieti, bet, ja ne, vina tiks nonāvēta.

Otra vienība sagūstīs zēnu dzīvu.

Atlikušie spēki uzsāks kauju pret karaļa Ogunves ziropteriem. Vini ir izrēķinājusi,, ka ziropteri ieradīsies drīz pēc cepelīniem. Saskaņā ar jūsu pavēlēm mēs ar lēdiju Salmekiju drīzumā atstāsim cepelīnu un lidosim tieši uz alu, kur centīsimies aizstāvēt meiteni pret pirmo vienību un nelaist to viņas tuvumā, līdz ieradīsies papildspēki.

Gaidām atbildi.