Dzintara tālskatis

Ārā kaut kas notika. Cepelīnu rūkoņa tagad skaļumā krietni pārspēja vēja šalkšanu kokos, un arī gaismas pār­vietojās, spīdēdamas no augšas caur zariem. Jo ātrāk viņi dabūs Liru laukā, jo labāk, un tas nozīmēja, ka jāmetas lejā tūlīt, iekams nav pamodusies Koulteres kundze, jāizgriežas cauri, jāizvelk Lira drošībā un logs atkal jāaizver.

Viņš pačukstēja to Emai. Viņa pamāja ar galvu.

Vils jau grasījās rīkoties, kad Koulteres kundze pamodās.

Viņa staipīdamās kaut ko teica, un zeltainais pērtiķis uzreiz pielēca kājās. Vils alas mutē varēja saskatīt viņa tupošo, uzmanībā saspringto siluetu, un tad Koulteres kundze piecēlās sēdus, aizsegdama acis pret gaismu, kas nāca no ārpuses.

Vila kreisā plauksta cieši satvēra Emas delnas locī­tavu. Koulteres kundze piecēlās pilnīgi apģērbusies, vijī­ga un modra, itin kā nebūtu tikko pamodusies. Varbūt viņa bija bijusi nomodā visu laiku. Viņa un zeltainais pēr­tiķis tupēja iekšpusē pie alas ieejas, vērodami un klausī­damies, kamēr gaisma no cepelīniem virs koku galotnēm šūpojās no sāna uz sānu, motori rūca un no vīriešu bal­sīm, kas brīdināja vai deva pavēles, bija skaidrs, ka viņiem jārīkojas aši, ļoti aši.

Vils saspieda Emas delnas locītavu un šāvās uz priekšu. Vērodams zemi, lai neviļus nepakluptu, viņš ātri skrēja, zemu pieliecies.

Tad viņš jau atradās Liras pusē, kur meitene cieši gu­lēja ar Panteleimonu ap kaklu; Vils, pacēlis nazi, uzma­nīgi taustījās; pēc sekundes jau vajadzēja būt gatavai spraugai, lai caur to izvilktu Liru drošībā…

Taču viņš pacēla galvu. Vils palūkojās uz Koulteres kundzi. Viņa bija klusi apgriezušies, un uz viņas sejas krita gaisma no debesīm, atstarodamās no mitrās alas sie­nas. Mirkli tā it nemaz nelikās Koulteres kundzes seja tā bija Vila mātes seja, kas pārmetoši raudzījās uz viņu; zēna sirds žēlabas nodrebēja, bet tad, triecot ar nazi, viņa domas novērsās no tā nazis ar rāvienu nokrakšķēja un, salūzis gabalos, nokrita zemē.

Tas bija salūzis.

Nu Vils vairs nevarēja izgriezt ceļu laukā.

Vils sacīja Emai: Modini viņu! Dari to tūlīt.

Tad viņš stāvēja, gatavs ciņai. Vispirms jānožmiedz tas pērtiķis. Vils saspringa, gaidīdams tā lēcienu, un sajuta, ka vēl tur plaukstā naža spalu: vismaz varēs to izmantot sišanai.

Bet uzbrukums nesekoja ne no zeltainā pērtiķa, ne Koulteres kundzes puses. Viņa tikai mazliet sakustējās, ļaudama no ārpuses krītošajai gaismai izgaismot pistoli savā rokā. Tajā pašā laikā sieviete ļāva daļai gaismas apspīdēt Emu: meitene kaisīja pulveri Lirai uz augšlūpas un, vērodama, kā Lira to ieelpo, centās iedabūt pulveri viņai nāsis, izlīdzēdamās ar sava dēmona asti kā ar otu.

Vils dzirdēja, ka skaņas ārpusē mainās tagad cepelīna rūkoņai pievienojās vēl cits troksnis. Tas izklausījās pazīs­tams, it kā nāktu no viņa pasaules, un tad Vils atpazina helikoptera dūkoņu. Helikopters dūca un dūca, un nemai­nīgi kustīgajiem kokiem ārā vairākkārt pārslīdēja gais­mas, žilbinošajam starojumam izklīstot zaļajā lapotnē.

Koulteres kundze mazliet pagriezās uz jaunās skaņas pusi, taču šis mirklis bija pārāk īss, lai Vils pagūtu pielēkt viņai klāt un sagrābt ieroci. Runājot par dēmonupērtiķi tas glūnēja uz Viļu, acis nemirkšķinādams, sasprindzis lēcienam.

Lira kustējās un murmināja. Vils noliecies saspieda viņas plaukstu, bet otrs dēmons bukņīja Panteleimonu un, pacēlis viņa smago galvu, kaut ko čukstēja.

Ārpusē kāds iebļāvās, un ar pretīgu blīkšķi no debesīm nokrita kāds vīrietis, piezemēdamies nepilnus piecus jar­dus no ieejas alā. Koulteres kundze nesarāvās; aukstasi­nīgi uzmetusi vīrietim skatienu, viņa atkal pagriezās pret Viļu. Pēc mirkļa no augšas nāca šāviena blīkšķis, bet sekundi vēlāk sākās īsta šāvienu vētra, debesis bija sprā­dzienu, liesmu sprakstu un artilērijas eksplozijas pilnas.

Lira cīnījās, lai atgūtu apziņu, viņa elsa, pūta, vaidēja, cenzdamās uztrausties sēdus, bet atkal vārgi atslīga at­pakaļ; Panteleimons žāvājās un staipījās, knakšķinā­dams zobus pret otru dēmonu un neveikli krizdams uz sā­niem, jo viņa muskuļi atteicās darboties.

Kas attiecas uz Viļu viņš ar vislielāko rūpību pārlūko­ja alas grīdu, meklēdams salauztā naža gabalus. Nebija laika prātot, kā tas noticis un vai to var vērst par labu, viņš bija naža nesējs, un viņam to vajadzēja savākt, lai tas būtu drošībā. Ikvienam nervam apzinoties trūkstošos pirk­stus, Vils katru atrasto gabalu rūpīgi pacēla un ieslidināja makstī. Naža gabalus viņš varēja saskatīt pavisam viegli, jo metāls atstaroja no ārienes krītošo gaismu: to bija sep­tiņi, un vismazākais bija asais gals. Tos visus pacēlis, Vils pagriezās, lai pacenstos izprast ārā notiekošo cīņu.

Kaut kur virs kokiem lidinājās cepelīni, pa virvēm lejup slīdēja viri, bet vēja dēļ pilotiem bija grūti gaisa kuģus notu­rēt stabilā stāvoklī. Tikmēr virs stāvās klints saradās pirmie žiropteri. Vietas tur pietika tikai tik daudz, lai vienlaikus nolaistos viens cilvēks, pēc tam afrikāņu strēlniekiem va­jadzēja mērot ceļu lejā pa klints plakni. Tā bija vieta, kurā, veiksmīgi šaujot, trāpīja viens no kustīgajiem cepelīniem.