Dzintara tālskatis

Vils pārlēca pāri līķiem, un Lira skrēja viņam līdzi, ātri un neatlaidīgi. Panteleimons meža kaķa veidolā tu­rējās cieši viņiem pie papēžiem. Kur Ema? Vils nodomāja un tajā pašā mirklī ieraudzīja meiteni līkumojam pa citu ceļu. "Tagad viņa būs drošībā," viņš sprieda un pēc se­kundes ieraudzīja dziļi aiz krūmiem pavīdam loga bāl­gano vizmu. Vils satvēra Liras roku ciešāk un vilka viņu turp. Viņu sejas bija saskrāpētas, drānas ķeroties saplēs­tas, potītes mežģījās uz saknēm un akmeņiem, taču logu viņi atrada un caur to izkūleņoja citā pasaulē uz kaulbaltām klintīm zem spoža mēness, kur bezgalīgo klu­sumu traucēja vienīgi kukaiņu čirkstēšana.

Vispirms Vils satvēra vēderu un rīstījās, vemstīdamies un atkal vemstīdamies nāves šausmās. Nu jau viņš bija nogalinājis divus vīrus, nemaz nepieminot to jaunekli Torre degli Anheli… Vils to negribēja. Viņa ķermenis saju­ta riebumu pret to, ko instinkts bija licis darīt, un iznā­kums bija slāpes un īgnums, mokpilns brīdis, nometoties ceļos un vemjot, līdz iztukšojas kuņģis un dvēsele.

Lira blakus bezpalīdzīgi vēroja, auklēdama Panu, aijā­dama viņu pie savām krūtīm.

Beidzot Vils mazliet atspirga un paskatījās apkārt. Viņš uzreiz ieraudzīja, ka šajā pasaulē viņi nav vieni, jo tepat bija arī mazie spiegi, nolikuši turpat blakus zemē savus saiņus. Spāres šaudījās pār klintīm, tvarstīdamas nakts­tauriņus. Vīrietis masēja sievietes plecu, un abi bargi lūko­jās uz bērniem. Viņu skatieni bija tik skaidri un sejas tik uzskatāmi pauda jūtas, ka tās nevarēja pārprast, Vils saprata, ka šis pāris ir bīstams, lai kas arī viņi būtu.

Zēns teica Lirai: — Aletiometrs ir šeit, manā mugur­somā.

-   Ak, Vil, es tā cerēju, ka būsi to atradis un kas īsti notika? Vai tu atradi savu tēvu? Un mans sapnis, Vil… tas ir par daudz, lai noticētu tam, kas mums jādara, ak, es neuzdrīkstos pat domāt par to… Un aletiometrs ir clrošībāl Visu šo ceļu tu esi to glabājis man…

Vārdi vēlās tik strauji, ka Lira pat negaidīja atbildes. Viņa grozīja aletiometru vēl un vēlreiz, pirksti glāstīja tā smago zeltu, gludo kristālu un grubuļainos ritentiņus, ko viņi tik labi pazina.

Vils domāja: "Tas mums pavēstīs, kā salabot nazi!"

Taču vispirms viņš jautāja: Vai tu jūties labi? Varbūt esi izsalkusi vai izslāpusi?

-   Nezinu… jā. Bet ne pārāk. Lai vai kā…

-   Mums jāiet prom no šī loga, Vils teica, ja nu viņi to gadījumā atrod un izkļūst tam cauri.

-   Jā, taisnība, meitene atbildēja, un viņi kāpa augšā pa nogāzi. Vils nesa savu mugursomu un Lira laimīga mazo somu ar aletiometru. Ar acs kaktiņu Vils redzēja, ka abi mazie spiegi seko, bet viņi turējās atstatus un bēr­nus neapdraudēja.

Viņpus nogāzes malas bija klintsradze, kas piedāvāja šauru patvērumu, un, iepriekš rūpīgi pārliecinājušies, vai tur nav čūsku, viņi apsēdās zem tās un dalījās žāvē­tos augļos un ūdenī no Vila blašķes.

Vils klusi ierunājās: Nazis ir salauzts. Es nezinu, kā tas notika. Koulteres kundze kaut ko darīja vai teica, es iedomājos par savu māti, tāpēc nazis pagriezās, aizķērās vai… es nesaprotu, kas gadījās. Un mēs esam šeit iestrē­guši, kamēr neizdosies to salabot. Negribu, ka tie abi mazie ļautiņi to zinātu, jo, kamēr viņi domā, ka varu nazi izmantot, man ir virsroka. Es domāju: varbūt tu varētu pajautat aletiometram un…

Jā! Lira uzreiz piekrita. Jā, es to izdarīšu.

Viņa tūlīt izvilka aletiometru no somas un nolika mēness­gaismā, lai skaidri varētu saskatīt ciparnīcu. Atglaudusi aiz ausīm matus, tieši tāpat, kā Vils bija redzējis darām Liras māti, viņa sāka sen pazīstamajā veidā grozīt ritentiņus, un Panteleimons, tagad peles veidolā, tupēja viņai uz ceļiem. Tomēr nebija tik viegli aletiometru saskatīt, kā viņa bija domājusi; varbūt mēnessgaisma maldināja? Viņai vajadzēja vienreiz vai divreiz pagriezt to riņķī un samirkšķināt acis, lai noskaidrotos skatiens, tikai tad simboli kļuva skaidri.

Tikko iesākusi, viņa īsi, uzbudināti iekliedzās un pa­lūkojās Vila ar mirdzošām acīm, kad adata sašūpojās. Bet tā vēl nebija beigusi kustēties, un viņa, saraukusi pieri, skatījās, kamēr instruments aprima.

Lira to nolika malā, vaicādama: Joreks? Vai viņš ir tuvumā, Vil? Man šķita, es dzirdēju, ka tu viņu sauc, bet tad nodomāju, ka tā ir vienkārši vēlēšanās. Vai viņš patiešām ir te?

Ak, viņš ar metālu spej darīt visu, Vil. Ne tikai bruņas Joreks tikpat labi var izgatavot sīkas, smalkas lietiņas… — Lira pastāstīja par mazo skārda kārbiņu, ko Joreks viņai bija pagatavojis kukaiņa-spiega ieslodzīšanai. Bet kur viņš ir?

-    Pavisam tuvu. Viņš būtu nācis, kad es saucu, bet acīmredzot cīnījās… Un Baltamoss! Ak, viņš noteikti bija pavisam pārbijies…

-Kas?

Vils īsi paskaidroja, kaunā sasarkušiem vaigiem eņ­ģelis varbūt tā jutās.

-    Bet vairāk par viņu es tev pastāstīšu vēlāk, zēns teica. Tas ir ļoti dīvaini… Baltamoss man daudz ko pa­stāstīja, un domāju, ka es sapratu… Viņš izbrauca ar pirkstiem caur matiem un berzēja acis.

-    Tev būs man jāizstāsta viss, Lira stingri piekodi­nāja. Viss, ko tu darīji, kopš viņa mani notvēra. Ak, Vil, vai tu vēl asiņo? Tava nabaga roka…