Dzintara tālskatis

-    Man žēl, lēdija Salmekija atbildēja, bet mums dota tāda pavēle: aizvest jūs pie viņa.

Lira nevarēja nociesties viņa skaļi iesmējās, iedomā­joties, ka šie sīkie ļautiņi varētu viņu piespiest kaut ko darīt. Taču tā bija kļūda. Piepeši sakustējusies, sieviete sagrāba Panteleimonu un, turēdama viņa peles ķermeniti nežēlīgā tvērienā, pielika dzeloņa galiņu pie dēmona kājas. Lirai aizrāvās elpa: tas bija tāds pats šoks kā to­reiz, kad viņu bija sagrābuši vīri Bolvangarā. Neviens nedrīkst aiztikt otra dēmonu tā bija vardarbība.

Bet tad Lira ieraudzīja, ka Vils ar vēzienu notver la­bajā rokā vīrieti un cieši sagrābj aiz kājām tā, lai viņš ne­varētu iedzelt, un tur viņu augstu gaisā.

-    Atkal strupceļš, lēdija mierīgi konstatēja. Liec kavalieri zemē, zēn!

-    Vispirms palaidiet vaļā Liras dēmonu, Vils teica.

-   Man nav noskaņojuma diskutēt par to.

Lirai pārskrēja auksti šermuļi, redzot, ka Vils ir gatavs triekt Gallivespiāna galvu pret klinti. Un abi mazie ļau­tiņi to saprata.

Salmekija nocēla pēdu no Panteleimona kājas, un viņš uzreiz izrāvās no viņas tvēriena, kļūdams par mežonīgi šņācošu meža kaķi: viņš uzboza spalvu un kulstīja asti. Dēmona atņirgtie zobi atradās plaukstas tiesu no lēdijas sejas, bet viņa nevainojamā savaldībā to cieši uzlūkoja. Pēc brīža Panteleimons atkal mainījās un sermuliņa vei­dolā paglābās pie Liras krūtīm; Vils rūpīgi nolika Taieliju atpakaļ uz klints blakus partnerei.

-    Tev jāievēro zināma cieņa, kavalieris sacīja Lirai.

-    Tu esi neapdomīgs, bezkaunīgs bērns; lai tu būtu dro­šībā, šovakar ir miruši vairāki drosmīgi vīri. Tu darītu labāk, ja izturētos pieklājīgi.

-    Jā, meitene pazemīgi piekrita. Piedodiet, es tā darīšu. Goda vārds!

-   Un kas attiecas uz tevi… viņš turpināja, pievērsies Vilam.

Taču Vils pārtrauca: Kas attiecas uz mani, es nepie­ļaušu, ka ar mani tā runā, tāpēc to pat nemēģiniet. Cieņai jābūt abpusējai. Tagad klausieties uzmanīgi. Jums šeit nav nekāda uzdevuma, bet mums ir. Ja gribat palikt un palīdzēt, tad dariet tā, ka mēs sakām. Citādi varat tūlīt atgriezties pie lorda Ezriela. Par to nav vērts strīdēties.

Lira redzēja tos abus iekaistam dusmās, bet Taielijs skatījās uz Vila roku, kas bija uzlikta uz maksts pie viņa jostas; meitene saprata, ka viņš uzskata Viļu par stiprāko, kamēr viņam ir nazis. Tātad viņi nekādā ziņā nedrīkst zināt, ka tas ir salauzts.

-    Ļoti labi, kavalieris atbildēja. Mēs jums palīdzē­sim, jo mums ir dots tāds uzdevums. Bet jums jādara mums zināms, ko esat nodomājuši darīt.

-   Tas ir godīgi, Vils atzina. Es jums pateikšu. Tiklīdz būsim atputušies, mēs atgriezīsimies Liras pasaulē gri­bam uzmeklēt mūsu draugu laci. Viņš nav tālu no šejienes.

-   To lāci ar bruņām? Ļoti labi, sacīja Salmekija. Mēs redzējām, kā viņš cīnās. Mēs jums palīdzēsim viņu uz­meklēt. Bet pēc tam jums jānāk kopā ar mums pie lorda Ezriela.

-   Jā, Lira nopietnu seju meloja, ak jā, tad mēs tā darīsim.

Panteleimons tagad bija mierīgāks un ziņkārīgs, tāpēc meitene atļāva viņam uzkāpt sev uz pleca un mainīties. Viņš kļuva par spāri, tikpat lielu kā tās divas, kas, viņiem runājoties, šaudījās pa gaisu; Panteleimons uzšā­vās gaisā, tām pievienodamies.

-    Tā inde, Lira sacīja, atkal pievērsdamās Gallivespiāniem, tas ir, es domāju, jūsu dzeloņos, vai tā ir nāvējoša? Jūs taču iedzēlāt manai mātei, Koulteres kundzei, vai ne? Vai viņa nomirs?

-   Tas bija tikai viegls dūriens, Taielijs atbildēja. Pilna deva viņu nonāvētu, jā, bet maza skrambiņa viņu padarīs vāju un miegainu apmēram uz pusi dienas.

Un liks mocīties mežonīgās sāpēs viņš to zināja, taču Lirai neteica.

-   Man ar Liru jāparunā personiski, Vils teica. Mēs uz kādu minūti paiesim nostāk.

-Ar to nazi, kavalieris jautāja, jūs varat izgriezties no vienas pasaules citā, vai ne?

-   Vai jus man neuzticaties? -Nē.

-    Labi, tad es to atstāšu šeit. Ja man naža nebūs, tad nevarēšu to izmantot.

Viņš atsprādzēja maksti un nolika uz klints, un tad viņi ar Liru pagāja tālāk un apsēdās tā, lai varētu redzēt Gallivespiānus. Taielijs cieši skatījās uz naža spalu, taču neaiztika to.

-     Mums vienkārši jāmitinās kopā ar viņiem, Vils teica. Tiklīdz nazis būs salabots, mēs pazudīsim.

-   Tie abi ir ļoti veikli, Vil, Lira brīdināja. Un viņiem nebūs ne silts, ne auksts viņi tevi nogalinās.

-    Es tikai ceru, ka Joreks var nazi salabot. Nebiju ap­jēdzis, cik ļoti tas mums vajadzīgs.

-   Viņš salabos, Lira pārliecināta atbildēja.

Viņa vēroja, kā Panteleimons lidinās un šaudās pa gaisu, tvarstīdams sīkus naktstauriņus tāpat kā citas spāres. Viņš nevarēja aizlidot tik tālu kā tās, bet bija tik­pat ašs un pat košāks. Meitene pacēla plaukstu, un viņš uzmetās uz tās, Panteleimona garie, caurspīdīgie spārni vibrēja.

-   Kā tu doma, vai mēs varam viņiem uzticēties, kamēr guļam? Vils vaicāja.

-   Jā. Viņi ir neganti, bet, manuprāt, godīgi.

Viņi atgriezās uz klints, un Vils sacīja Gallivespiāniem: Tagad es gribu pagulēt. Dosimies tālāk no rīta.

Kavalieris piekrītoši pamāja, un Vils tūlīt saritinājās un iegrima miegā.