Dzintara tālskatis

turēdams smago ieroci, Vils pastiepa roku sānis un notrieca zeltaino pēr­tiķi no laktas, viņu apdullinādams tā, ka Koulteres kundze skaļi ievaidējās un pēr­tiķa ķetna atslāba pietiekami, lai ļautu sīkajai sievietei izķepuroties brīvībā. Viņa momentā uzlēca uz klintīm, un vīriņš atsprāga no Koulteres kundzes viņi abi kustējās gluži kā sienāži. Trīs bērni nepaguva izrādīt pārsteigu­mu. Vīriņš izskatījās norūpējies: vārīgi aptaustījis part­neres plecu un roku, viņš viņu steidzīgi samīļoja un tikai tad uzsauca Vilam.

-   Tu! Zēn! vīriņš sauca, un, kaut gan viņa balss ska­nēja klusi, tā bija tikpat zema kā pieaugušam vīrietim. Vai tev ir nazis?

-    Protams, ir, atteica Vils. Ja reiz viņi nezināja, ka tas salauzts, viņš negrasījās to izpaust.

-   Tev un meitenei vajadzēs mums sekot. Kas ir tas otrs bērns?

-    Ema, meitene no ciemata, Vils paskaidroja.

-   Saki, lai viņa atgriežas mājās. Tagad kustamies, līdz nav ieradušies šveicieši.

Vils nevilcinājās. Lai kas tiem abiem būtu padomā, viņi ar Liru tomēr tiks prom caur logu, ko viņš bija atvē­ris lejā uz takas aiz krūma.

Tāpēc viņš palīdzēja Lirai piecelties un ziņkāri vēroja, kā divas mazās figūriņas uzlec uz kā? Uz putniem? Nē uz spārēm, gandrīz tik garām kā viņa apakšdelms -, tās bija tumsā gaidījušas. Kukaiņi traucās uz priekšu, uz alas muti, kur gulēja Koulteres kundze. Viņa bija pa pusei sastingusi sāpēs un miegaina no kavaliera dzēliena, bet, kad viņi gāja garām, paslējās augšup un kliedza:

-   Lira, Lira, manu meitiņ, manu dārgumiņ! Lira, neej! Neej!

Lira sāpjpilni paskatījās uz Koulteres kundzi, bet tad pārkāpa pāri mātes ķermenim un atbrīvoja savu potīti no viņas nespēcīgā tvēriena. Sieviete tagad šņukstēja: Vils redzeja uz viņas vaigiem mirdzam asaras.

Pieplakuši pie pašas alas izejas, trīs bērni nogaidīja, kamēr apšaudē iestājas īsa pauze, un tad sekoja spārēm, kas traucās pa ceļu. Izgaismojums bija mainījies: cepelīnu starmešu vēsajam mirdzumam bija pievienojusies arī liesmu šaudīgā, oranžā gaisma.

Vils vienu reizi atskatījās. Spilgtajā gaismā Koulteres kundzes seja izskatījās pēc traģiskas maskas, un viņas dēmons žēlabaini glaudās savai saimniecei klāt, bet viņa, nometusies ceļos un izstiepusi rokas, kliedza:

-    Lira! Lira, mana mīļā! Manas sirds bagātība, manu mazo bērniņ! Manu vienīgo! Ak, Lira, Lira, neej, neatstāj mani! Manu dārgo meitiņ, tu plosi manu sirdi…

Arī Lira raustījās ilgā, nevaldāmā šņukstā, jo Koul­teres kundze galu galā bija vienīgā māte, kas viņai jelkad bija bijusi. Vils redzēja, ka meitenes vaigi ir asarām no­plūduši.

Taču nācās izturēties nesaudzīgi. Vils parāva Liru aiz rokas un, kad spāru jātnieki pieauļoja tuvāk, skubinot viņus pasteigties, veda meiteni uz taku, un viņi pieliekušies skrēja prom no alas. Kreisajā rokā, kas pēc sitiena pērtiķim atkal asiņoja, Vils turēja Koulteres kundzes pistoli.

-    Dodieties uz klints virsotni, spāres jātnieks teica, un nododiet sevi afrikāņu rokās. Viņi ir jūsu lielākā cerība.

Piesargādamies no asajiem dzeloņiem, Vils neko neie­bilda, jebšu viņam nebija ne mazākā nolūka paklausīt. Zēns tiecās uz vienu vienīgu vietu logu aiz krūma -, tāpēc viņš zemu pielieca galvu un aši skrēja, bet Lira un Ema viņam sekoja.

-    Stāt!

Ceļu aizsprostoja kāds vīrietis veseli trīs baltie vī­rieši uniformās, ar lokiem un rūcošiem dēmoniem-vilku suņiem -, šveiciešu sardzes postenis.

-   Jorek! Vils tūlīt iekliedzās. Jorek Bērnison! Ne­cik tālu zēns saklausīja lāci brīkšķinām un rūcam un dzirdēja kliedzam un brēcam kareivjus, kas, sastapušies ar viņu, nebūt nejutās laimīgi.

No nekurienes viņiem palīgos steidzās vēl kāds Bal­tamoss izmisuma neprātā iemetās starp bērniem un ka­reivjiem. Vīri pārsteigti atkāpās, kad viņu acu priekšā uzradās šī mirgojošā parādība.

Taču viņi bija trenēti kaujinieki, un pēc brīža vīru dēmoni, mežonīgajiem zobiem tumsā balti zibot, lēca uz eņģeli un Baltamoss satrūkās; no bailēm un kauna iekliedzies, viņš parāvās atpakaļ un tad palēcās gaisā, spēcīgi sizdams spār­nus. Izbijies Vils vēroja, kā viņa vadoņa un drauga stāvs paceļas un starp koku galotnēm izgaist skatienam.

Lira tam visam sekoja ar vēl apdullušu skatienu. Viss bija ildzis ne vairāk par divām vai trim sekundēm, bet šveiciešiem ar to pietika, lai pārgrupētos, un patlaban viņu vadonis pacēla loku. Vilam nebija izvēles: viņš pa­cēla pistoli, ar labo roku to pieturēja un nospieda mēlīti. Šāviens sadrebināja visus viņa kaulus, taču lode atrada vīrieša sirdi.

Kareivis novēlās atmuguriski, kā zirga spērienu dabū­jis. Vienlaikus abi mazie izlūki metās uz abiem pārējiem vīriem, lēkdami no spārēm uz saviem upuriem, vēl pirms Vils paguva samirkšķināt acis. Sieviete pieklupa kaklam, vīrietis delnas locītavai, un abi atmuguriski veica ašu dūrienu ar papēdi. Smacējošs, sāpīgs vaids, un abi švei­cieši bija pagalam; viņu dēmonu rēcieni, tiem izgaistot, aprāvās pusē.