Dzintara tālskatis

Tikmēr abas puses bija nolaidušas dažus kaujiniekus. Daži bija nogalināti ceļā starp debesīm un zemi, vēl vai­rāk ievainoto gulēja uz klints vai starp kokiem. Taču neviena puse vēl nebija sasniegusi alu, un vara tajā vēl piedereja Koulteres kundzei.

Pārkliegdams troksni, Vils jautāja:

-   Ko jūs grasāties darīt?

-   Paturēt jūs gūstā.

-   Vai kā ķīlniekus? Kāpēc lai viņi to ņemtu vērā? Viņi tik un tā grib mūs visus nogalināt.

-   Viena puse jā, neapstrīdami, sieviete teica, taču es neesmu droša par otru. Mums jācer, ka uzvarēs afrikāņi.

Koulteres kundze izklausījās laimīga, un blāzmā, kas alā iekļuva no ārienes, Vils redzēja viņas seju prieka, dzīvības un enerģijas pilnu.

-   Jūs salauzāt nazi, viņš sacīja.

-    Nē, nesalauzu. Es gribēju to veselu, lai mēs varētu tikt prom. Tu biji tas, kurš to salauza.

Kā steigā ierunājās Lira: Vil? viņa murmināja. Vai tas ir Vils?

-    Lira! zēns iesaucās un tūlīt nometās ceļos viņai blakus. Ema palīdzēja Lirai piecelties sēdus.

-   Kas notiek? — Lira prasīja. Kur mēs esam? Ak, Vil, es sapņoju tādu sapni…

-    Mēs esam alā. Nekusties pārāk strauji, tev apreibs galva. Lēnītēm. Saņem spēkus. Tu biji aizmigusi vairākas dienas.

Liras plakstiņi vēl bija smagi, un viņu mocīja pamatī­gas žāvas, taču meitene izmisīgi vēlējās būt nomodā, un Vils viņai palīdzēja piecelties, balstīdams un aplikdams viņai ap pleciem roku. Ema to bikli vēroja: tagad, kad svešā meitene bija pamodusies, Ema par viņu uztraucās. Vils laimīgā apmierinājumā ieelpoja Liras miegpilnā au­guma smaržu: viņa bija šeit, viņa bija reāla.

Viņi apsēdās uz akmens. Berzēdama acis, Lira turēja zēna plaukstu.

-    Kas notiek, Vil? viņa čukstēja.

-   Ema dabūja kaut kādu pulveri, ar ko tevi pamodināt, viņš ļoti klusu sacīja. Lira pagriezās pret meiteni viņa tikai tagad viņu pamanīja, un pateicībā uzlika plaukstu viņas plecam. Es nācu šurp, cik ātri vien varēju, Vils tur­pināja, bet to pašu ir darījuši arī kaut kādi kareivji. Es ne­zinu, kas viņi ir. Mums jātiek laukā, cik drīz vien iespejams.

Troksnis un jezga ārpusē sasniedza kulmināciju: ka­mēr strēlnieks lēca uz klints virsotni, viens no žiropteriem bija saņēmis zalvi no cepelīna automātiskā ieroča un uzliesmojis; komanda gāja bojā, un notikušais arī ka­vēja atlikušo žiropteru nosēšanos.

Tikmēr viens no cepelīniem tālāk ielejā bija atradis brīvu vietu, un no tā izkāpušie loka šāvēji nu skrēja pa ceļu, lai palīdzētu tiem, kas jau bija iesaistījušies dar­bība. Cik nu Koulteres kundze no alas mutes varēja sa­skatīt, viņa sekoja visam, un tagad viņa abās rokās pa­cēla pistoli, lai pirms izšaušanas kā nākas nomērķētu. Vils redzēja, ka stobra gals uzliesmo, bet sprādzienu un artilērijas uguns dēļ neko nedzirdēja.

"Ja viņa tā vēlreiz izdarīs," zēns domāja, "es pieskriešu un notriekšu viņu zemē," un pagriezās, lai to pačukstētu Baltamosam, taču eņģeļa nekur tuvumā nebija. Izbailēs Vils ieraudzīja, ka Baltamoss, atkal pieņēmis eņģeļa vei­dolu, sarāvies pie alas sienas un drebēdams šņukst.

-    Baltamos! Vils neatlaidīgi sauca. Nāc šurp, viņi tevi nevar ievainot! Tev mums jāpalīdz! Tu vari cīnīties tu to zini tu neesi gļēvulis — un tu esi mums vajadzīgs.

Bet, iekams eņģelis paguva atbildēt, notika vēl kaut kas.

Koulteres kundze iekliedzās un noliekusies saķēra po­tīti, vienlaikus zeltainais pērtiķis, līksmi ierūcies, kaut ko kampa gaisā.

No tā, kas atradās pērtiķa ķetnā, nāca balss sievietes balss -, bet tāda ļoti smalka:

Taielij! Taielij!

Tā bija sīciņa sieviete, ne lielāka par Liras plaukstu, un pērtiķis jau nemitējās raustīt viņu aiz vienas rokas, tāpēc viņa sāpēs kliedza. Lira zināja, ka pērtiķis nerim­sies, līdz roku nenoraus, bet Vils, redzēdams no Koulteres kundzes rokas izkrītam pistoli, lēca uz priekšu.

Un viņš pistoli paķēra bet tad Koulteres kundze klusi novēlās zemē, un Vila acīm pavērās dīvaina aina.

Zeltainais pērtiķis un Koulteres kundze viņi abi it nemaz nekustējās. Koulteres kundzes seja bija saviebta sāpēs un niknumā, bet sieviete neuzdrīkstējās kustēties, jo uz viņas pleca stāvēja sīks vīriņš, piespiedis papēdi viņas kaklam un ieķēries matos. Vils, pārsteigts ierau­dzījis uz šī papēža spožu, raupju dzeloni, saprata, kas pirms mirkļa bija izraisījis viņas kliedzienu. Vīriņš droši vien bija iedzēlis viņai potītē.

Taču mazais vīriņš nevarēja dzelt Koulteres kundzei vēlreiz, jo viņa partnerei pērtiķa rokās draudēja bries­mas, bet pērtiķis nevarēja darīt pāri viņai, citādi mazais vīriņš indigo dzeloni ietriektu Koulteres kundzes jūga vēnā. Neviens no viņiem neuzdrīkstējās kustēties.

Dziļi ievilkusi elpu un norijusi siekalas, lai pārvarētu sāpes, Koulteres kundze pavērsa asarām pierietejušās acis pret Viļu un mierīgi jautāja: Tātad, Vila kungs: kā jūs domājat, ko lai mēs tagad iesākam?

13 Taielijs un Salmekija

SARAUKUSI PIERI, DRŪMĀ NAKTS LIEK PACELTIES TAVAM MĒNESIM, KAMĒR ES AIZDARU SAVAS ACIS.

VILJAMS BLEIKS