Dzintara tālskatis

-    Nē. Mans tēvs to sadziedēja. Brūce atvērās, kad es situ zeltainajam pērtiķim, bet tagad ir labāk. Viņš man iedeva kādu ziedi, ko bija pagatavojis…

-   Tu atradi tēvu?

-   Tieši tā, kalnos, tajā naktī…

Vils ļāva, lai viņa iztīra brūci un uzliek tai svaigu ziedi no mazās raga kārbiņas, tikmēr stāstīdams šo to no noti­kušā: par cīņu ar svešinieku; par viņu abu atklājumu se­kundi pirms tam, kad raganas bulta trāpīja mājā; par satikšanos ar eņģeļiem; par ceļojumu uz alu un sastap­šanos ar Joreku.

-    Notiek kaut kas tāds, bet es guļu, meitene brīnījās. Zini, man šķiet: viņa pret mani izturējās laipni, Vil… es domāju, viņa bija… nedomāju, ka viņa jelkad būtu gribējusi man darīt pāri… viņa ir darījusi ļoti nelāgas lietas, bet…

Lira berzēja acis.

-Ak, bet mans sapnis, Vil, nevaru ne izstāstīt, cik tas bija savāds! Es it kā lasīju aletiometru; skaidrība un izpratne bija tik dziļa, ka tai nevarēja saskatīt galu viss līdz beigām bija skaidrs.

Tas bija… Atceries, es tev stāstīju par savu draugu Rodžeru, kā Gobleri viņu noķēra un es mēģināju viņu glābt, bet iznāca aplam un lords Ezriels viņu nogalināja?

Nu, es redzēju viņu. Savā sapnī es viņu atkal redzēju, tikai Rodžers bija miris, viņš bija velis un it kā maja man, kaut ko sauca, tikai es nevarēju sadzirdēt. Viņš negri­bēja, lai es nomirtu, tas nebija tā. Rodžers gribēja ar mani runāt.

Un… Tā biju es, es viņu turp aizvedu, uz Svalbāru, kur Rodžeru nogalināja, un tā ir mana vaina, ka viņš ir miris. Es atcerējos, kā mēs Džordanas koledžā mēdzām spēlē­ties, Rodžers un es, uz jumta, un pa visu pilsētu, tirgos, pie upes un māla bedrēs… Es, Rodžers un visi pārējie… Un es devos uz Bolvangaru, lai droši nogādātu viņu mājās, taču visu padarīju tikai ļaunāku, un, ja es neatvainošos, tad nebūs labi, viss būs vienkārši tukša laika šķie­šana. Es grasos to darīt saproti, Vil? Es došos uz Nāves zemi un Rodžeru sameklēšu, un… un teikšu: "Piedod!" Man vienalga, kas notiks pēc tam. Tad mēs varam… Es varu… Tam nav nekādās nozīmes, kas būs pēc tam.

Vils sacīja: Tā vieta, kur uzturas mirušie. Vai tā ir tāda pasaule, kas līdzinās šai, līdzīga manējai, tavējai vai kādai no citām pasaulēm? Vai tā ir tāda pasaule, kurā es varu iekļūt ar naža palīdzību?

Lira pacēla galvu, šīs idejas satriekta.

-   Tu varētu pajautāt, viņš turpināja. Izdari to tūlīt. Pajautā, kur šī pasaule atrodas un kā mums tur nokļūt.

Meitene pārliecās pār aletiometru, saberzēja acis un atkal neatraudamas skatījās, pirkstiem veikli kustoties. Pēc minūtes viņa bija saņēmusi atbildi.

—     Jā, Lira teica, taču tā ir savāda vieta, Vil… Tik savāda… Vai mēs patiesi to varētu paveikt? Vai mēs tiešām varētu doties uz Nāves zemi? Bet kura mūsu daļa turp dosies? Jo, mums mirstot, dēmoni izgaist esmu to redzējusi un mūsu ķermeņi, nu, tie vienkārši paliek kapā un satrūd, vai ne?

-   Tātad jābūt vēl trešajai daļai. Citādai daļai.

-   Vai zini, Lira sacīja, uzbudinājuma pilna, — es do­māju: tai jābūt patiesībai! Jo es varu domāt par savu ķermeni un varu domāt par savu dēmonu tātad jābūt vēl kadai daļai, kas domā!

-   Jā. Un šī daļa ir velis.

Liras acis iekvēlojās. Viņa teica: Varbūt mēs varētu Rodžera veli no turienes izdabūt. Varbūt mēs varētu viņu glābt.

-   Varbūt. Mēs varētu mēģināt.

-   Jā, tā mēs darīsim! meitene tūlīt iesaucās. Mēs iesim kopā! Tieši to mēs darīsim!

"Taču, ja neizdosies salabot nazi," Vils domāja, "mēs nespēsim paveikt itin neko."

Tiklīdz noskaidrojās galva un nomierinājās vēders, viņš piecēlās sēdus un sauca mazos izlūkus. Tie turpat tuvumā bija aizņemti ar kādu sīciņu aparātu.

-    Kas jus esat? Vils jautāja. Un kā pusē jūs esat?

Vīrietis beidza darīt, ko bija iesācis, un aizvēra kastīti,

līdzīgu vijoles futlārim, bet tā nebija lielāka par valriek­stu. Sieviete runāja pirmā.

-    Mēs esam Gallivespiāni, viņa paskaidroja. Es esmu lēdija Salmekija, un mans biedrs ir kavalieris Taielijs. Mēs esam lorda Ezriela izlūki.

Viņa stāvēja uz klints trīs vai četrus soļus no Vila un Liras, skaidri saskatāma un mēnesnīcas izgaismota. Sie­vietes sīkā balstiņa izklausījās nevainojami skaidra un klusa, izteiksme pārliecināta. Viņa valkāja vaļīgus, no kaut kāda sudrabaina materiāla šūdinātus svārkus un zaļu blūzi bez piedurknēm, un viņas dzeloņainā pēda bija kaila, tāpat ka vīrietim. Viņa uzvalks bija līdzīgos toņos, tikai piedurknes bija garas un platās bikses sniedzās līdz puslieliem. Viņi abi izskatījās stipri, spējīgi, nesaudzīgi un lepni.

-    No kuras pasaules jūs nākat? Lira jautāja. Es nekad nebiju redzējusi tādus cilvēkus kā jūs.

-   Mūsu pasaulei ir tādas pašas problēmas kā jūsējai, Taielijs atbildēja. Mēs esam izstumtie. Mūsu vadonis lords Roke padzirdēja par lorda Ezriela dumpi un apsolīja viņam mūsu atbalstu.

-   Un ko jūs gribat darīt ar mani?

-Aizvest pie tava tēva, lēdija Salmekija teica. Lords Ezriels nosūtīja karaļa Ogunves karaspēku glābt tevi un zēnu un jūs abus aizvest uz viņa cietoksni. Mēs šeit esam, lai palīdzētu.

-   Ak tā, bet pieņemsim, ka es negribu doties pie tēva. Ja nu es viņam neuzticos?