Dzintara tālskatis

Nodevies pārdomām, Vils neklausījās Liras sarunā ar Joreku, taču piepeši izdzirda viņas izbaiļu kliedzienu:

-    Skorsbija kungs ak nē! Ak, tas ir pārāk nežēlīgi! Patiešām miris? Vai tu esi pārliecināts, Jorek?

-   Ragana man lika doties ceļā un uzmeklēt vīru, vārdā Grummans, lācis teica.

Nu Vils klausījās uzmanīgāk, jo Baručs un Baltamoss kaut ko par to viņam bija stāstījuši.

-    Kas notika? Kas viņu nogalināja? Lira drebošā balsī jautāja.

-    Lī mira cīnīdamies. Visu maskovītu baru viņš turēja bezizejas stāvoklī, kamēr tas cilvēks izbēga. Es atradu Lī Skorsbija līķi. Viņš mira bezbailīgi. Es viņu atriebšu.

Lira neslēpdamās raudāja, un Vils nezināja, ko teikt, jo šis nepazīstamais vīrs bija miris, glābdams viņa tēvu; Lira un lācis abi bija pazinuši un mīlējuši Lī Skorsbiju, bet viņš ne.

Drīz Joreks nogriezās sānis un devās uz alas ieeju, ļoti tumšu uz sniega fona. Vils nezināja, kur ir spiegi, bet bija pilnīgi pārliecināts, ka viņi ir tuvumā. Zēns gribēja pa­klusām apspriesties ar Liru, bet tikai tad, kad būs ierau­dzījis Gallivespiānus, lai zinātu, ka viņus nenoklausās.

Vils nolika mugursomu pie alas ieejas un gurdi apsē­dās. Aiz muguras lācis kūra uguni, un Lira, neraugoties uz bēdām, to ar interesi vēroja. Pacēlis kreisajā priekšķepā nelielu kadas dzelzsrūdas gabaliņu, lācis ar to ne vairāk kā trīs četras reizes uzsita līdzīgam akmentiņam uz grīdas. Katru reizi pašķīda dzirksteles, krītot tieši tur, kur Joreks vēlējās: sasmalcinātu žagariņu un sausas zā­les kaudzē. Drīz tā aizdegās liesmās, un Joreks mierīgi ielika tajā vienu, tad vēl un vēl vienu pagali, līdz uguns­kurs dūšīgi dega.

Bērni par to priecājās, jo tagad gaiss bija ļoti auksts, un tad nāca kaut kas vēl labāks: ciskas gabals, iespējams kazas. Joreks, protams, ēda jēlu gaļu, bet šo gabalu uzdūra uz asa iesma un uzlika cepties uz uguns abiem bērniem.

-     Vai te augšā, kalnos, medīt ir viegli, Jorek? Lira jautāja.

-    Nē. Mani ļaudis te nevar dzīvot. Es kļūdījos, tomēr veiksmīgi, jo atradu jūs. Kādi ir jūsu turpmākie plāni?

Vils paskatījās visapkārt alā. Viņi sēdēja tuvu ugunij, un liesmas meta lāča vilnā siltu, zeltaini oranžu atblāzmu.

No spiegiem nebija ne miņas, bet, pat ja ari tā, viņam vajadzēja izteikt savu lūgumu.

-     Karali Jorek, viņš iesāka, mans nazis ir sa­lauzts… un tad, paskatījies lācim aiz muguras, aprā­vās. Nē, pagaidi. Vils rādīja uz sienu. Ja jūs no­klausāties, viņš turpināja skaļākā balsī, tad nāciet laukā un dariet to godīgi. Neizspiegojiet mūs.

Lira un Joreks Bērnisons pagriezās paskatīties, kam viņš to saka. Mazais vīriņš iznāca no ēnas un mierīgi no­stājās gaismā uz klintsradzes virs bērnu galvām. Joreks ierūcās.

-    Tu neesi prasījis Jorekam Bērnisonam atļauju nākt viņa alā, Vils teica. Viņš ir karalis, bet tu tikai spiegs. Tev jāizrāda lielāka cieņa.

Lirai patika to dzirdēt. Viņa priecīgi palūkojās uz Viļu un redzēja zēna seju saniknotu un nicinājuma pilnu.

Bet kavalieris uz Viļu skatījās ar nepatiku.

-    Mēs pret jums esam bijuši patiesi, viņš pārmeta. Bija negodīgi mūs mānīt.

Vils piecēlās. Viņa dēmons, domāja Lira, tagad droši vien pieņemtu tīģerienes veidolu, un meitene atrāvās at­pakaļ, iztēlojoties milzīgā dzīvnieka dusmas.

-    Ja esam jūs mānījuši, tad nepieciešamības spiesti, Vils teica. Vai jūs piekristu nākt uz šejieni, zinadami, ka nazis ir salauzts? Protams, ne. Jūs ar savu indi novestu mūs bezsamaņā un pēc tam pasauktu palīgus, nolaupītu mūs un aizvestu pie lorda Ezriela. Tāpēc mums vajadzēja jūs apmānīt, Taielij, un jums ar to vienkārši jāsamierinās.

Ierunājās Joreks Bērnisons: Kas viņi tādi ir?

-    Spiegi, Vils atbildēja. Tos uzsūtījis lords Ezriels. Vakar viņi mums palīdzēja izbēgt, taču, ja viņi ir mūsu pusē, tiem nevajadzētu slēpties un slepus mūs noklausīties.

Bet, ja viņi to dara, tad ir pēdējie, kas drīkst runāt par negodīgumu.

Spiega niknais skatiens bija tik negants, ka viņš iz­skatījās gatavs cīnīties ar pašu Joreku, nemaz nerunājot par neapbruņoto Viļu, taču Taielijs bija kļūdījies, un viņš to saprata. Viņam atlika vienīgi palocīties un atvainoties.

-   Jūsu Majestāte, viņš uzrunāja Joreku lācis tūdaļ ierūcās.

Kavaliera skatiens acumirklī naidīgi pārslīdēja Vilam, izaicinoši un brīdinoši Lirai un dzedri un ar piesardzīgu cieņu Jorekam. Viņa skaidrie vaibsti visas šīs izteik­smes darīja dzīvīgi spilgtas, it kā viņu apspīdētu gaisma. No ēnas Taielijam blakus parādījās lēdija Salmekija un, pilnīgi ignorēdama bērnus, paklanījās lācim.

-    Piedodiet mums, viņa Jorekam teica. Slēpšanās paradums ir grūti pārvarams, un mans biedrs kavalieris Taielijs un es, lēdija Salmekija, tik ilgi esam uzturējušies starp ienaidniekiem, ka aiz tīrā paraduma neesam iztu­rējušies pret jums ar pienācīgo galantumu. Mēs pavadām šo zēnu un meiteni, lai pārliecinātos, ka viņi droši nonāk lorda Ezriela gādībā. Mums nav citu nolūku un nekādā ziņā ne sliktu nodomu pret jums, karali Jorek Bērnison.