Dzintara tālskatis

Gallivespiāni tobrīd runāja par nazi. Apšaubīdami ar Joreku Bērnisonu salīgto mieru, viņi uzrāpās atpakaļ uz sa­vas klintsradzes, lai būtu tālāk no acīm; liesmu sprakšķiem ņemoties spēkā un ugunskura rūkoņai pildot gaisu, Taielijs teica: Mēs ne brīdi nedrīkstam viņu izlaist no acīm. Tiklīdz nazis būs salabots, mums jāturas tuvāk viens otram nekā pašu ēnām.

-   Viņš ir par daudz modrs. Viņš visur mūs ar skatienu meklē, Salmekija teica. Meitene ir paļāvīgāka. Do­māju, mes varētu viņu dabūt savā pusē. Viņa ir naiva un viegli pieķeras. Mēs varētu mēģināt viņu iespaidot. Man šķiet, mums tā jādara, Taielij.

-    Bet viņam ir nazis. Viņš ir tas, kurš to var izmantot.

-    Bez meitenes viņš nekur neies.

-   Bet Lirai jāseko viņam, ja viņam ir nazis. Es domāju, ka, līdzko ierocis būs salabots, viņi to izmantos, lai aizmuktu uz citu pasauli un tā tiktu prom no mums. Vai re­dzēji, kā viņš atturēja meiteni no runāšanas, kad viņa gribēja vēl kaut ko teikt? Viņiem ir kāds slepens mērķis, un tas stipri atšķiras no tā, ko vēlamies mēs.

-   Tad jau redzēsim. Bet man šķiet, Taielij, ka tev tais­nība. Mums par katru cenu jāuzturas zēna tuvumā.

Abi ar zināmu skepticismu vēroja, kā Joreks Bērnisons savā improvizētajā darbnīcā izkārto instrumentus.

Varenie strādnieki lorda Ezriela cietoksnim piederīgajās ieroču fabrikās ar savām domnas krāsnīm un velmēta­vām, savām kalvēm un hidrauliskajām presēm būtu zobo­jušies par atklāto ugunskuru, akmens āmuru un par Joreka bruņu gabalu laktas vietā. Tomēr lācis bija uzņēmies šo uzdevumu, un viņa noteiktajās kustībās mazie spiegi saka saskatīt zināmu kvalitati, tāpēc viņu nicība noplaka.

Kad ar zariem rokās ienāca Vils un Lira, Joreks no­rīkoja, lai viņi tos uzmanīgi ieliek ugunī. Viņš aplūkoja katru zaru, grozīdams tos no vienas puses uz otru, un tad lika Vilam un Lirai tos novietot kada konkrētā leņķī vai arī daļu nolauzt un nolikt malā. Iznākums bija ārkārtīgi spēcīgi liesmojošs ugunskurs, kura visa enerģija koncen­trējās vienā pusē.

Tikmēr ala bija kļuvis ļoti silts. Joreks turpināja kraut ugunskuru un vēl divas reizes lika bērniem doties ceļā pa taku, lai kurināmā pietiktu līdz galam.

Tad lācis, apvērsis otrādi mazu akmentiņu uz grīdas, lika bērniem sameklet vēl tādus pašus, teikdams, ka šie akmeņi siltumā izdalot gāzi, kas ieskauj asmeni un neļauj pie tā pieplūst gaisam, karstam metālam nonākot saskarē ar gaisu, tas to nedaudz absorbētu un nebūtu tik stiprs.

Lira ķērās pie meklešanas, un ar pūčacainā Panteleimona palīdzību drīz vien viņai rokā bija kāds ducis vai vairāk akmeņu. Joreks paskaidroja, kā un kur tos izvie­tot, un precīzi parādīja, kā ar lapotu zaru izraisīt vilkmi, kas nodrošinātu vienmērīgu gaisa plūsmu pār apstrādā­jamo gabalu.

Vilam Joreks uzdeva gādāt par ugunskuru un vairākas minūtes viņu mācīja, lai būtu drošs, ka zēns sapratis tā pielietojuma principus. Ļoti daudz kas bija atkarīgs no precīza zaru izvietojuma, un Joreks nevarēja ik reizes pārtraukt darbu, lai zēnu koriģētu: Vilam vajadzēja saprast un tad darīt visu, kā pienākas.

Turklāt nevarēja gaidīt, ka nazis pēc salabošanas iz­skatīsies tieši tāpat. Tas būs īsāks, jo katrai asmens sek­cijai mazliet pārklāsies nākamā, lai tas varētu sakalt kopā, un, neraugoties uz akmens gāzi, virsma mazliet oksidēsies, tāpēc kaut kas no krāsu rotaļas tiks zaudēts, un nebija šaubu, ka spals apdegs. Taču asmenim vaja­dzēja būt tikpat asam un darboties.

Tādēļ Vils vēroja, kā sveķainajos zaros rūc liesmas, un, nenolaizdams skatienu un apsvilinādams rokas, regulēja ik svaigā zara stāvokli, kamēr siltums fokusējās tā, kā Joreks to vēlējās.

Tikmēr pats Joreks slīpēja un kala dūres lieluma ak­meni, vairākus izbrāķēdams, līdz atrada vienu īstajā svarā. Ar smagiem zvēlieniem viņš to veidoja un gludi­nāja, tālab dūmu smakai pievienojās sašķaidītu akmeņu smārds tas dvakoja pēc kordīta un nonāca abu no aug­šas vērojošo spiegu nāsīs. Aktīvi piedalījās pat Pantelei­mons, kļūdams par vārnu, lai, plivinādams spārnus, va­rētu likt ugunij degt straujāk.

Galu galā āmurs pieņēma tādu formu, kāda Jorekam bija pa prātam. Viņš novietoja pirmos divus brīnumnaža asmens fragmentus starp degošajām malkas šķilām pašā ugunskura vidū un lika Lirai vēdināt tiem virsū akmens gāzi. Lācis skatījās, viņa garo, balto purnu apspīdēja uguns blāzma, un Vils redzēja, ka metāla virsma sāk kvēlot, vispirms kļūstot sarkana, pēc tam — dzeltena, tad balta.

Joreks cieši vēroja, turēdams ķepu gatavībā, lai izkamptu gabalus no uguns. Pēc dažiem mirkļiem metāls atkal mainījās tā virsma kļuva spoža un vizoša, un no tās augšup sprāga raķetēm līdzīgas dzirksteles.

Tad Joreks sarosījās. Viņa labā ķetna šāvās ugunī, satverot vispirms vienu naža gabalu, pēc tam otru, un, turēdams tos starp savu masivo ķetnu nagu galiem, viņš gabalus nolika uz dzelzs plātnes, kas bija viņa bruņu aiz­mugures plāksne. Vils varēja saost svilstošu nagu smaku, bet Joreks to neņēma vērā un, kustēdamies neparastā ātrumā, regulēja leņķi, kādā gabaliem jāpārklājas; pēc tam, pacēlis kreiso ķepu, viņš zvēla ar akmens āmuru.