Dzintara tālskatis

Joreks klusēja. Viņi soļoja tālāk, līdz nonāca pie lielas kupenas. Joreks, tajā iegulies, valstījās gan uz vienu, gan otru pusi, raidīdams tumsā sniega vērpetes, un sāka lik­ties, ka viņš pats ir no sniega viņš bija visa pasaules sniega iemiesojums.

Beidzis valstīties, piecēlies un enerģiski nopurinājies, Joreks, redzēdams, ka Vils vēl aizvien gaida atbildi uz savu jautājumu, teica:

-   Jā, es domāju, toreiz tas varēja tā būt. Bet pirms šī pirmā bruņotā lāča citu tādu nebija. Toreiz iedibinājās paraža. Mēs pazīstam savus paradumus, tie ir stingri un nemainīgi, un mēs tiem sekojam, neko nepārveidojot. Bez paraduma lāča daba ir tikpat vāja, cik tā miesa ir ne­aizsargāta bez bruņām.

Es domāju, ka, salabodams šo nazi, esmu spēris soli ārpus lāča iedabas. Man šķiet, es esmu bijis tikpat ģeķīgs kā Jofurs Raknisons. Laiks rādīs. Bet es esmu nedrošs un šaubu pilns. Tagad tev jāpastāsta: kāpēc nazis salūza?

Vils ar abām plaukstām berzēja sāpošo galvu.

-    Tā sieviete paskatījās uz mani, un es nodomāju, ka viņai ir tāda pati seja kā manai mātei, zēns teica, godīgi pūloties pēc iespējas precīzāk atsaukt atmiņā notikušo. Un nazis atdūrās pret kaut ko tādu, ko tas nespēja pār­griezt, un, tā kā manas domas vienlaikus dūra cauri un vilka atpakaļ, nazis salūza. Tā es domāju. Tā sieviete zi­nāja, ko dara, esmu pārliecināts. Viņa ir ļoti slīpēta.

-   Runādams par nazi, tu runā par savu māti un tēvu.

-   Vai tā ir? Jā… Laikam gan.

-   Ko tu ar to domā darīt?

-   Nezinu.

Pēkšņi Joreks, uzklupis Vilam, ar kreiso ķepu viņu stipri iedunkāja tik stipri, ka Vils pa pusei apdullis no­krita sniegā un apmeta kūleni vēl un vēlreiz, līdz, galvai džinkstot, kādu gabaliņu pa slīpumu lejā apstājās.

Joreks leni nokāpa līdz vietai, kur Vils kārpījās, pūlē­damies piecelties, un teica: Saki patiesību!

Vilam uzmācās kārdinājums teikt: "Tu nebūtu tā da­rījis, ja man rokā būtu nazis." Tomēr viņš zināja, ka Joreks to zina, tāpēc to sacīt būtu nepieklājīgi un stulbi; taču tik un tā kārdinājums bija.

Zēns savaldīja mēli, kamēr bija izslējies taisni, un ska­tījās Jorekam tieši acīs.

-   Es jau teicu, ka nezinu, viņš teica, ļoti pūlēdamies runāt mierīgi, jo neesmu skaidri apdomājis, kas ir tas, ko grasos darīt un ko tas nozīmē. Tas mani biedē. Un tas biedē arī Liru. Lai vai kā, es piekritu, tiklīdz dzirdēju, ko viņa saka.

-    Un kas tas bija?

-    Mēs gribam doties uz Nāves zemi un parunāt ar Liras drauga Rodžera veli. Tas ir tas zēns, ko Svalbārā nogalināja. Ja Nāves zeme tiešām eksistē, tad tur būs arī mans tēvs, un, ja mēs varam saprasties ar veļiem, tad es gribu ar viņu parunāt.

Taču manas domas dalās, tās velk mani atpakaļ, jo es gribu ari atgriezties un aprūpēt savu māti, tāpēc, ka es to spētu, un ari tāpēc, ka mans tēvs un eņģelis Baltamoss man lika doties pie lorda Ezriela un piedāvāt nazi viņam, un es domāju varbūt tikpat labi viņiem ir bijusi taisnība…

-    Eņģelis aizbēga, lācis teica.

-    Viņš nebija cīnītājs. Baltamoss darīja, ko varēja, un tātad viņš neko vairāk nespēja. Nejau viņš vienīgais nobi­jās; es arī baidos. Tāpēc man viss jāapdomā. Varbūt rei­zēm mēs nerīkojamies pareizi, jo nepareizais šķiet bīs­tamāks un mēs negribam izskatīties nobijušies, tāpēc ejam un darām nepareizi tikai tāpēc, ka tas ir bīstami. Mēs vairāk cenšamies neizskatīties nobijušies nekā pa­reizi spriest. Tas ir ļoti grūti. Tāpēc es tev nevaru atbildēt.

-   Saprotu, lācis sacīja.

Viņi stāvēja klusēdami, un šķita, ka ļoti ilgu laiku. Jo īpaši tā likās Vilam, kurš bija slikti aizsargāts pret sve­lošo aukstumu. Bet Joreks sarunu vēl nebija beidzis, un Vils vēl no sitiena bija vārgs, apreibis un īsti neuzticējās savām kājām, tāpēc viņi palika uz vietas.

-   Labi, esmu ielaidies daudzos kompromisos, lāču ka­ralis teica. Varbūt, palīdzēdams jums, esmu nesis savai karalistei pilnīgu sagrāvi. Var arī būt, ka ne, varbūt šī sagrāve nāktu tik un tā, bet varbūt esmu to atturējis. Tāpēc esmu uztraucies, ka rīkojos lācim neraksturīgi, turklāt prātoju un šaubos kā cilvēks.

Un es tev pateikšu vienu lietu. Tu to jau zini, bet ne­gribi pieņemt, tāpēc runāšu atklāti, lai tu nepieļautu kļūdu. Ja gribi, lai tev šajā uzdevumā veiktos, tu vairs nedrīksti domāt par savu māti. Šīs domas jāatliek malā. Ja tavas domas dalīsies, nazis lūzīs.

Tagad iešu atvadīties no Liras. Tev jāpagaida alā; tie abi spiegi jūs neizlaidīs no acīm, un es negribu, ka viņi noklausās, ko es ar Liru runāšu.

Vilam trūka vārdu, kaut gan sirds bija pilna. Viņš spēja tikai izteikt: Paldies, Jorek Bērnison, un tas bija viss.

Viņi ar Joreku pa nogāzi kāpa uz alu, kur plašajā ap­kārtnes tumsā vēl silti spīdēja ugunskura blāzma.

Joreks ķērās pie beidzamā procesa brīnumnaža re­montā. Viņš to nolika starp košākajam oglēm, lidz asmens iekvēlojās, un Vils ar Liru redzēja, kā metāla dūmainajas dzīlēs savirpuļo simtiem krasu. Pienākot, viņaprāt, īsta­jam mirklim, Joreks lika Vilam nazi paņemt un iemest tieši ārā kupenā sadzītajā sniegā.