Dzintara tālskatis

Koulteres kundze līdzinājās savai meitai vairak nekā pati domāja. Viņas atbilde bija spļāviens lorda Ezriela sejā. Mierīgi to noslaucījis, viņš teica: Mutes aizbāšana darīs galu arī šādai uzvedībai.

-Ak, aizrādi vien man, Ezriel, viņa teica, tas, kurš parāda saviem apakšvirsniekiem pie krēsla piesietu gūs­tekni, pats neapšaubāmi ir pieklājības kalngals. Atsien mani, citādi es tevi piespiedīšu aizbāzt man muti.

-   Kā gribi, lords Ezriels noteica un izņēma no atvilkt­nes zīda šalli, bet, iekams viņš paspēja ar to aizsiet Koul­teres kundzei muti, sieviete papurināja galvu.

-    Nē, nē, viņa pretojās, Ezriel, nevajag, es tevi lū­dzu, nepazemo mani.

Viņai no acīm plūda dusmu asaras.

-   Ļoti labi, tevi es atsiešu, bet viņš var palikt savās ķē­dēs, lords Ezriels teica un, iemetis šalli atpakaļ atvilktnē, ar savāžamo nazi pārgrieza saites.

Berzēdama delnu locītavas, Koulteres kundze piecēlās, izstaipījās un tikai tad ievēroja, kādā stāvoklī ir viņas apģērbs un mati. Viņa izskatījās izvārguši un bala; ķer­meni vēl bija palikušas Gallivespiānu indes atliekas, kas locekļos izraisīja mokošas sāpes, taču viņa nedomāja viņam to izrādīt.

Lords Ezriels sacīja: Vari tur nomazgāties, rādīdams uz istabiņu, kas nebija daudz lielāka par pieliekamo.

Paņēmusi savu važās saistīto dēmonu, kura drūmās acis pār viņas plecu nikni vērās lordā Ezrielā, Koulteres kundze aizgāja sakopties.

Ienāca dienestnieks un paziņoja:

-   Viņa Majestāte karalis Ogunve un lords Roke.

Afrikāņu ģenerālis un Gallivespiāns ienāca: karalis

Ogunve tīrā uniformā ar tikko pārsietu ievainojumu de­niņos un lords Roke jāšus uz sava zilā vanaga, aši pieslī­dēdams galdam.

Lords Ezriels viņus silti apsveica un piedāvāja vīnu. Putns, ļāvis savam jātniekam nokāpt, uzlaidās uz kronšteina pie durvīm, un dienestnieks tūlīt pieteica trešo no lorda Ezriela augstākajiem komandieriem, eņģeli Haphāniju. Viņa piederēja daudz augstākam rangam nekā Baručs vai Baltamoss, un redzamu viņu padarīja vizoša, mulsinoša gaisma, kas šķita nakam no citurienes.

Tikmēr parādījās Koulteres kundze, daudz kārtīgāka, un visi trīs komandieri viņai palocījās; ja viņu apciemo­jums sievieti bija pārsteidzis, viņa to neizrādīja, bet, no­liekusi galvu, miermīlīgi apsēdās, turēdama rokās saistīto pērtiķi.

Netērēdams laiku, lords Ezriels sacīja: Pastāstiet, kas noticis, karali Ogunve.

Spēcīgais afrikanis zemā balsī ierunājās: Mēs nogali­nājām septiņpadsmit šveiciešu gvardus un iznīcinājām divus cepelinus. Zaudējām piecus vīrus un vienu žiropteri. Meitene un zēns izmuka. Neraugoties uz Koulteres kundzes drošsirdīgo aizstāvēšanos, mēs viņu sagūstījām un nogādājām šurp. Cerams, viņa atzīs, ka esam pret viņu bijuši pieklājīgi.

-    Esmu gluži apmierināta ar to, kā jūs pret mani iztu­rējāties, ser, Koulteres kundze teica, likdama iespējami vāju uzsvaru uz vārdu jās.

-     Vai bojājumi nodarīti arī citiem žiropteriem? Vai kāds ievainots? lords Ezriels jautāja.

-    Ir daži bojājumi un daži ievainotie, bet visai neie­vērojami.

-    Labi. Paldies, karali, jūsu bruņotie spēki ir labi pa­strādājuši. Mans lord Roke, ko jūs esat dzirdējis?

Gallivespiāns sacīja: Mani izlūki kopā ar zēnu un meiteni ir citā pasaulē. Abi bērni ir drošībā un veseli, kaut gan meitene daudzas dienas ir tikusi zāļota un tu­rēta miega. Notikumos, kas risinājās ala, zēns zaudēja iespēju izmantot nazi: kāda negadījumā tas salūza gaba­los. Bet tagad nazis ir salabots. Pateicoties kādam radīju­mam no jūsu pasaules ziemeļiem, lord Ezriel, tas ir gigantisks lācis, kurš ļoti labi pieprot kalēja amatu. Tiklīdz nazis bija salabots, zēns ar to izgriezās uz citu pasauli, kurā viņi tagad atrodas. Mani izlūki, protams, ir kopā ar bērniem, taču pastāv viena problēma: kamēr zēnam ir nazis, viņu nevar ne uz ko piespiest; un pat tad, ja viņi zēnu miegā nogalinātu, mēs nazi nevarētu izman­tot. Pagaidām kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija ies bērniem līdzi, lai kur arī viņi dotos, tā mēs vismaz nepazaudēsim viņu pēdas. Šķiet, bērniem prātā ir kāds plāns, vismaz viņi atsakās ierasties šeit. Abi manējie viņus nepazaudēs.

-   Vai viņi ir drošībā tajā pasaulē, kur tagad atrodas? lords Ezriels jautāja.

-    Viņi ir pludmalē pie kokpaparžu meža. Tur tuvumā nav ne miņas no dzīvniekiem. Kad mēs runājām, abi zēns un meitene bija aizmiguši; nav pagājušas ne pie­cas minūtes, kopš es sazinājos ar kavalieri Taieliju.

-   Paldies, pateicās lords Ezriels. Tagad, kad abi jūsu aģenti seko bērniem, mums, protams, Maģistērija vairs nav acu. Vajadzēs paļauties uz aletiometru. Vismaz…

Tad, viņiem par pārsteigumu, ierunājās Koulteres kundze.

-   Es nezinu par citām struktūrvienībām, bet, kas attie­cas uz Konsistorija tiesu, tad aletiometra nolasītājs, uz kuru viņi tur paļaujas, ir fra Pāvels Rašeks. Viņš ir rū­pīgs, bet gauss. Viņi vel vairākas stundas nezinās, kur atrodas Lira.

Lords Ezriels sacīja: Paldies, Marisa. Vai tev ir kāda ideja, ko Lira un tas zēns nodomājuši darīt tālāk?