Dzintara tālskatis

-     Tā vajadzēja, Koulteres kundze sacīja, jo Lira mani ienīda. Te viņas balss, kas bija apvaldītu emociju pilna, pārgāja šņukstā un, kad sieviete turpināja runāt, drebēja: Lira no manis baidījās un ienīda mani, un, ja es viņu nesazāļotu līdz aizmirstībai, būtu aizlaidusies no manis kā putns no kaķa. Vai jūs zināt, ko tas nozīmē mātei? Tas bija vienīgais veids, kā paturēt viņu drošībā! Visu šo laiku alā… aizmigusi, acīm ciet, augums tik bez­palīdzīgs, un dēmons saritinājies pie viņas kakla… ak, es jutu tādu mīlestību, tādu maigumu, tik dziļu, dziļu… Manis pašas bērns, pirmā reize, kad es varēju visu to darīt viņas labā, mana maziņā… Es viņu mazgaju, ēdi­nāju un turēju drošībā un siltumā, es pārliecinājos, vai viņas ķermenis miegā jūt labsajutu… Naktī es gulēju viņai blakus, es viņu aijāju savās rokās, raudāju viņas matos, skūpstīju viņas, manas mazās, aizmigušās acis…

Šī sieviete bija bez kauna. Viņa runāja mierīgi, bez svi­nīguma, nepaceldama balsi, un, kad to sadrebināja šņuk­sti, tie tika gandrīz apslāpēti žagās, it kā viņa pieklājības dēļ valdītu emocijas. "Tas viņas nekaunīgos melus padara vēl jo efektīvākus," lords Ezriels ar riebumu nodomāja; šie meli viņai nāca no pašām kaulu smadzenēm.

Koulteres kundzes vārdi bija domāti galvenokārt kara­lim Ogunvem, tas nebija pārprotams, un lords Ezriels saprata ari to. Karalis bija ne tikai viņas galvenais apsūdzētājs, bet ari cilvēks, kas nelīdzinājās eņģelim vai lordam Rokem, un viņa zināja, kā spēlēt uz viņa jūtām.

Tomēr faktiski lielāko iespaidu viņa atstāja uz Gallivespiānu. Lords Roke jauta, ka Koulteres kundzes rak­sturs ir ļoti tuvs skorpiona dabai, cik viņam bija gadījies tos satikt, un viņš labi apzinājās dzēliena spēku, ko varēja uztvert sievietes lēnīgajā tonī. "Labāk turēt skorpionus tur, kur tie ir pamanāmi," viņš domāja.

Tāpēc viņš atbalstīja karali Ogunvi, kad pēdējais mai­nīja domas un centās pierādīt, ka viņai jāpaliek. Lords Ezriels jutās apiets, jo nu viņš vēlējās pārvietot Koulteres kundzi citur, bet jau bija piekritis ievērot savu koman­dieru vēlēšanos.

Koulteres kundze viņā skatījās norūpējusies, nevainīgi un maigi. Lords Ezriels bija pārliecināts, ka neviens ne­saredz slepeno triumfu, kas iemirdzējās viņas skaisto acu dzīlēs.

Nu tad paliec, viņš atvēlēja. Bet runājusi esi diez­gan. Tagad stāvi klusu. Es gribu apsvērt priekšlikumu par dienvidu robežas garnizonu. Ziņojumu jus esat redzē­juši: vai tas ir praktiski realizējams? Vai tas ir vēlams? Pēc tam es gribu aplūkot ieroču ražotni. Un tad gribu dzirdēt, ko Haphānija var pastāstīt par eņģeļu spēku iz­vietojumu. Vispirms par garnizonu. Karali Ogunve?

Afrikāņu līderis iesāka. Kādu laiku vadoņi runāja, un Koulteres kundzi iespaidoja viņu sniegtas precīzās ziņas par Baznīcas nocietinājumiem un skaidrība par tās va­doņu spēkiem.

Bet tagad, kad Taielijs un Salmekija bija kopā ar bēr­niem un lordam Ezrielam Maģistērijā vairs nebija spiegu, viņu zināšanas drīz būs bīstami novecojušas. Kad

Koulteres kundzei ienāca prātā ši doma, viņa un dēmonspērtiķis pārmija skatienus, bet, neko neteikusi, sieviete glaudīja sava dēmona zeltaino kažoku un klausījās ko­mandieros.

Tad lords Ezriels teica: Pietiek. Ar šo problēmu no­darbosimies vēlāk. Tagad par bruņojumu. Kā saprotu, viņi ir gatavi izmēģināt ieceru kuģi. Iesim to apskatīt!

Izņēmis no kabatas sudraba atslēgu, viņš atslēdza va­žas ap pērtiķa kājām un ķepām, rūpīgi izvairīdamies pie­skarties kaut vienam zeltainā mata galiņam.

Lords Roke uzkāpa savā vanagā un kopā ar pārējiem sekoja lordam Ezrielam leja pa torņa kāpnēm un laukā uz robotajiem cietokšņa mūriem.

Pūta auksts vējš, cirzdamies plakstiņos, un tumšzilais vanags uzlidoja spēcīgajā vējā, nevaldāmajā gaisā griez­damies un spalgi kliegdams. Karalis Ogunve aptina tam savu mēteli un uzlika plaukstu sava dēmona-geparda galvai.

Koulteres kundze pazemīgi uzrunāja eņģeli:

-Atvainojiet, lēdij: vai jusu vārds ir Haphānija?

-   Jā, būtne atbildēja.

Viņas ierašanās uz Koulteres kundzi atstāja tādu pašu iespaidu, kādu viņas ļaudis bija atstājuši uz raganu Rutu Skādi, kad viņa tos ieraudzīja debesīs: Haphānija nebija mirdzoša, taču mirdzēja, kaut gan tuvumā nebija gais­mas avota. Viņa bija gara, kaila, spārnotā, un viņas grumbainā seja izskatījās vecāka nekā jebkurai dzīvai būtnei, ko Koulteres kundze jelkad bija redzējusi.

-    Vai jūs esat viena no tiem eņģeļiem, kuri ļoti sen atpakaļ sadumpojās?

-   Jā. Kopš tiem laikiem esmu klejojusi pa daudzām pa­saulēm. Tagad esmu apliecinājusi savu lojalitāti lordam

Ezrielam, jo viņa lieliskajā pasākumā saskatu visgaišāko cerību, ka tirānija beidzot tiks gāzta.

-    Bet ja tas neizdosies?

-    Tad mēs visi tiksim iznīcināti un nežēlība valdīs mūžīgi.