Dzintara tālskatis

Runājot viņas sekoja lorda Ezriela straujajiem soļiem pa vēja plosīto mūra robojumu uz vareno kāpņu pusi, kas veda tik dziļi lejup, ka pat sienas svečturu mirdzošā gais­ma nespeja izgaismot apakšu. Aiz viņiem piķēja zilais vanags, slīdēdams lejup un lejup tumsā, un ik sveces mir­dzošā gaisma, kad viņš lidoja garām, lika viņa spalvām ņirbēt, līdz putns kļuva tikai par sīku dzirkstelīti un tad pazuda pavisam.

Eņģelis devās uz lorda Ezriela pusi, un Koulteres kun­dze tālāk kāpa lejup blakus afrikāņu karalim.

-Atvainojiet manu neziņu, ser, viņa ierunājās, bet es nekad nebiju redzējusi vai dzirdējusi par tādām būtnēm kā vīrs uz zilā vanaga, pirms viņš vakar ielidoja alā… No kurienes viņš ieradies? Vai varat man pastāstīt par viņa ļaudīm? Es nekādā ziņā negribētu viņu apvainot, bet, ja runāšu, kaut ko nezinot, varu netīši kļūt nepieklājīga.

-    Labi, ka jautājat, karalis Ogunve atbildēja. Viņa ļaudis ir lepni. Viņu pasaule nav attīstījusies līdzīgi mūsējai; tajā ir divu veidu saprātīgas būtnes: cilvēki un Gallivespiāni. Cilvēki lielākoties kalpo Visvarenajam un kopš neatminamiem laikiem cenšas mazos ļaudis iznī­cināt. Viņi tos uzskata par velna izdzimumiem. Tāpēc Gallivespiāni lāgā neuzticas tiem, kas ir mūsu augumā. Taču viņi ir neganti un lepni cīnītāji, nāvīgi ienaidnieki un vērtīgi izlūki.

-   Vai visi viņa ļaudis ir jūsu pusē, vai arī dalās tāpat kā cilvēki?

-    Daži ir ienaidnieka pusē, bet lielākā daļa mūsējā.

-    Un eņģeļi? Ziniet, vēl nesen es domāju, ka eņģeļi ir viduslaiku izdomājums tie likās vienkārši iztēles aug­lis… Sarunāties ar viņiem ir mulsinoši, vai ne? Cik viņu ir lorda Ezriela pusē?

-   Koulteres kundze, karalis teica, jūs vaicājat gluži kā spiegs.

-   Būtu gan es labs spiegs, tik atklāti jautadama, sie­viete atbildēja. Es esmu gūstekne, ser. Es nevaru tikt prom pat tad, ja būtu kāda droša vieta, kur aizbēgt. Tagad es neesmu bīstama, dodu savu vārdu.

-    Ja jūs tā sakāt, es ar prieku ticu, karalis sacīja. Eņģeļus ir grūtāk saprast nekā jebkuru cilvēcisku būtni. Sāksim ar to, ka tie visi nav vienāda veida: dažiem ir lielā­ka vara nekā citiem, un viņi dalās sarežģītās aliansēs un senos naida grupējumos, par kuriem mēs maz ko zinām. Visvarenais ir viņus apspiedis kopš pašas savas rašanās.

Patiesi satriekta, viņa pārstāja kāpt. Afrikāņu karalis apstājās sievietei blakus, domādams, ka viņa nejūtas labi, un tiešām liesmojošais svečturis virs galvas meta pār viņas seju rēgainas ēnas.

-   Jūs to teicāt tik ikdienišķā tonī, Koulteres kundze sacīja, it kā tas būtu kaut kas tāds, ko arī man vajadzē­tu zināt, bet… Kā tas var būt? Visvarenais taču radīja pasaules, vai ne? Viņš eksistēja pirms visa. Kā var būt, ka Viņš ir "radies"?

-    Eņģeļi to zina, Ogunve paskaidroja. — Arī daži no mums jutās šokēti, dzirdot, ka Visvarenais nav Radītājs. Varbūt kāds Radītājs ir bijis un varbūt ne: mēs to nezi­nām. Zinām tikai to, ka kādā brīdī Visvarenais ir uzņēmies šo lietu; kopš tā laika eņģeļi ir sadumpojušies, un pret Viņu ir cīnījušās arī cilvēciskas būtnes. Šis ir bei­dzamais dumpis. Nekad agrāk cilvēkus, eņģeļus un būt­nes no visām pasaulēm nav apvienojis vienots iemesls. Tas ir lielākais spēks, kāds jelkad sapulcināts. Tomēr var būt, ka ar to nepietiks. Tad redzēsim.

-    Bet kas lordam Ezrielam ir padomā? Kas ir šī pa­saule, un kāpēc viņš te ieradies?

-   Viņš mūs atveda uz šejieni, jo šī pasaule ir tukša. Tas ir, tajā nav apzinīgas dzīves. Mēs neesam kolonizatori. Neesam šurp nākuši iekarot, bet celt.

-   Un vai viņš grasās uzbrukt Debesu karalistei?

Ogunve viņā nosvērti palūkojās.

-    Mēs nedomājam okupēt karalisti, viņš teica, taču, ja karaliste okupē mūs, tai jābūt gatavai uz karu, jo mēs esam sagatavojušies. Koulteres kundze, es esmu karalis, bet mans lepnākais uzdevums ir pievienoties lordam Ez­rielam tādas pasaules veidošanā, kur karalistu nebūs vis­pār. Debesu karalistes vārds ir pazīstams, kopš Visva­renais pasludināja sevi augstāku par citiem eņģeļiem. Un mēs negribam būt par tās daļu. Šī pasaule ir citāda. Mēs gribam būt brīvi Debesu republikas pilsoņi.

Koulteres kundze gribēja vēl kaut ko sacīt, uzdot du­čiem jautājumu, kas prasīties prasījās uz lūpām, bet ka­ralis jau gāja tālāk, negribēdams likt savam komandie­rim gaidīt, un viņai vajadzēja sekot.

Kāpņu posms veda tik dziļi lejā, ka, tam sasniedzot līdzenu grīdu, debesis aiz viņiem posma augstumā bija gluži neredzamas. Jau krietni pirms pusceļa Koulteres kundzei pietrūka elpas, taču viņa nežēlojās, bet kāpa lejā, līdz nokļuva lielā hallē ar kvēlojošiem kristāliem kolonnās, kas balstīja jumtu. Tumsu virs galvas šķērsoja trepes, portāli, sijas un pārejas, pa kurām mērķtiecīgi pārvietojās mazas figūriņas.