Dzintara tālskatis

Kad ieradās Koulteres kundze, lords Ezriels runāja ar saviem komandieriem un, negaidīdams, kamēr viņa atpū­tīsies, gāja tālāk, šķērsodams lielu halli, kur laiku pa lai­kam aiztraucās pa gaisu vai nolaidās uz grīdas pa spriga­nai figūrai, lai īsi pārmītu ar viņu kādu vārdu. Gaiss bija blīvs un silts. Koulteres kundze ievēroja, ka, iespējams, aiz laipnības pret lordu Roki, uz katras kolonnas ir tukša kon­sole cilvēka galvas augstumā, lai viņa vanags tur varētu uzmesties un tā ļautu Gallivespiānam iesaistīties diskusijā.

Bet lielajā hallē viņi nepalika ilgi. Tās viņā malā pava­donis atvēra smagas divvērtņu durvis, izlaizdams viņus uz dzelzceļa platformas. Tur gaidīja mazs, slēgts vagoniņš, ko vilka maza lokomotīvīte.

Inženieris palocījās, un viņa brūnais dēmons-pērtiķis viņam starp kājām izmuka no zeltainā pērtiķa skatiena. Lords Ezriels ar šo viru runāja īsi, rādīdams uz citiem vagoniņā, kuru, tāpat ka halli, apgaismoja mirdzoši kris­tāli, piestiprināti spoguļgludiem mahagonija paneļiem ar sudraba konsolēm.

Tiklīdz lords Ezriels viņiem pievienojās, vilciens saka kustēties, no platformas rāmi ieslīdēdams tunelī un ņipri paātrinādams gaitu. Ātrumu ļāva nomanīt vienīgi riteņu radītais troksnis uz gludajām sliedēm.

-    Kurp mēs braucam? Koulteres kundze vaicāja.

-   Uz ieroču ražotni, lords Ezriels īsi paskaidroja un aizgriezās, lai klusi aprunātos ar eņģeli.

Koulteres kundze uzrunāja lordu Roki: Mans lord, vai jūsu izlūki vienmēr tiek izsūtīti pa pāriem?

-   Kāpēc jautājat?

-   Vienkārši aiz ziņkārības. Nesen, satikuši viņus tajā alā, mēs ar savu dēmonu nonācām strupceļā, un es jutos ieintriģēta, redzot, cik labi viņi cīnās.

-    Kāpēc ieintriģēta? Vai negaidījāt, ka mūsu lieluma ļaudis var labi cīnīties?

Koulteres kundze aukstasinīgi pavērās lordā Rokē, saprazdama viņa lepnuma uzliesmojumu.

-    Nē, — viņa atbildēja. Biju domājusi, ka viegli jūs uzveiksim, bet jūs teju sakāvāt mūs. Es ar prieku atzīstu savu kļūdīšanos. Bet vai jūs vienmēr cīnāties pāros?

-   Jās arī esat pāris, jūs un jūsu dēmons, vai tad ne? Vai gaidījāt, ka mēs padosimies pārspēkam? lords Roke teica, un viņa vīzdegunīgais skatiens, lieliski saprotams pat kristālu liegajā blāzmā, izaicināja viņu jautāt vēl.

Pazemīgi nolaidusi skatienu, viņa klusēja.

Pagāja vairākas minūtes, un Koulteres kundze juta, ka vilciens ved viņus lejup, vēl dziļāk kalna sirdī. Viņa ne­varēja uzminēt, cik tālu viņi jau ir, bet, kad bija pagā­jušas vismaz piecpadsmit minūtes, vilciens sāka palēni­nāt gaitu; patlaban viņi piebrauca pie platformas, kur pēc tuneļa tumsas gaisma šķita žilbinoša.

Lords Ezriels atvēra durvis, un viņi izgāja tik karstā un sēra piesātinātā atmosfērā, ka Koulteres kundzei aiz­rāvās elpa. Gaisā skanēja spēcīgu āmuru dunoņa, un dzelzs šņirkstēja pret akmeni.

Pavadonis atvēra durvis, kas veda prom no platformas, un troksnis acumirklī dubultojās, un kā triecienvilnis viņiem pāri pārvēlās siltums. Svelmainās gaismas spo­žums lika aizsegt acis; skaņas, gaismas un siltuma uz­brukums, šķiet, neietekmēja vienīgi Haphāniju. Kad jutekļi pielāgojās, Koulteres kundze, ziņkārībā atdzīvoju­sies, paskatījās visapkārt.

Viņa savā pasaulē bija redzējusi kalves, dzelzs apstrā­des procesu un fabrikas, bet salīdzinājumā ar šo vislie­lākā no tām šķita kā ciema smēde. Āmuri, tik lieli kā mājas, vienā mirklī pacēlās līdz augstajiem griestiem un tūlīt steidzās lejup uz saplacinātajām dzelzs sijām koku stumbru garumā un platumā, sekundes daļā satriecot tās plakanas ar tādiem sitieniem, kas lika drebēt visam kalnam; no atveres klinšainajā sienā plūda sēru saturoša kausēta metāla upe; tālāk to pārtrauca adamantīna bar­jera, un spoža, verdoša straume pa caurtecēm un slūžām pār dambjiem traucās uz veidnēm, saliktām rindu pēc rindas, lai aprimtu un atdzistu kaitīgu dūmu mākonī; gigantiskas šķeļamās mašīnas un veltņi grieza, locīja un presēja collu biezas tērauda plāksnes, it kā tās būtu no zīdpapīra, un tad milzīgie āmuri tās atkal kala plakanas, uzslāņojot metālu metālam ar tādu spēku, ka daždažādi klājumi kļuva stiprāki un vēl stiprāki, vēl un vēlreiz.

Ja šo ieroču ražotni varētu redzēt Joreks Bērnisons, viņš, iespējams, atzītu, ka šie ļaudis kaut ko saprot no metālapstrādes. Koulteres kundze varēja tikai skatīties un brīnīties. Bija neiespējami runāt pietiekami skaļi, lai tevi saprastu, un neviens to ari nemēģināja. Patlaban lords Ezriels kādai mazai grupiņai ar žestu rādīja, lai seko' viņam pa restēm norobežotu pāreju, kas bija pakārta virs vēl lielākas velves lejā, kur raktuvju strādnieki ar cirtņiem un lāpstām pūlējās izlauzt no cilmieža spožos metālus.