Dzintara tālskatis

Gallivespiāns tūlīt paskubināja savu zilo vanagu pa­celties gaisā, un putns lidoja tieši uz vēl atvērtajām kabī­nes durvīm. Vērotāji lejā varēja saskatīt sievietes galvu lūkojamies uz vienu un otru pusi, to pašu darīja arī zel­tainais pērtiķis, un viņi saprata, ka neviens no abiem nav ievērojis mazo lorda Rokes figūriņu nolecam no vanaga kabīnē viņiem aiz muguras.

Pēc brīža ieceru kuģis sāka kustēties, un vanags, no­kļuvis atpakaļ, viegli pieskārās lorda Ezriela delnas locī­tavai. Ne vēlāk kā pēc divām sekundēm gaisa kuģis jau izgaisa skatienam drēgnajās, zvaigžņotajās debesīs.

Lords Ezriels to vēroja ar nožēlas pilnu apbrīnu.

-   Jā, karali, jums bija pilnīga taisnība, viņš teica, un man uzreiz vajadzēja jums klausīt. Viņa ir Liras māte; man vajadzēja paredzēt, ka notiks kas tāds.

-   Vai nedomājat dzīties viņai pakaļ? jautāja karalis Ogunve.

-   Ko, un iznīcināt teicamu gaisa kuģi? Nekādā ziņā ne.

-   Kur, jūsuprāt, viņa brauc? Meklēt bērnu?

-   Nejau uzreiz. Viņa nezina, kur Liru meklēt. Es skaidri zinu, ko viņa darīs: dosies uz Konsistorija tiesu un atdos viņiem ieceru kuģi kā savas uzticības ķīlu, un tad spiegos. Viņa izspiegos viņus mūsu labā. Visus citus divkosības vei­dus viņa ir jau izmēģinājusi šī viņai būs jauna pieredze. Un, tiklīdz viņa uzzinās, kur ir meitene, tā dosies pie Liras, un mēs viņai sekosim.

-   Kad lords Roke darīs viņai zināmu, ka ir devies līdzi?

-  A, es domāju, ka to viņš pasniegs kā pārsteigumu, vai ne?

Iesmējušies viņi devās atpakaļ uz cehiem, kur viņu apskati gaidīja jaunāks, modernāks ieceru kuģa modelis.

17 Eļļa un glazūra

BET ČŪSKA BIJA VISVILTĪGĀKĀ NO VISIEM LAUKU ZVĒRIEM, KO DIEVS TAS KUNGS BIJA RADĪJIS.

PIRMĀ MOZUS GRĀMATA

Mērija Malone taisīja spoguli. Ne jau aiz iedomības, jo tās viņai bija maz, bet tāpēc, ka zinātniece gribēja pārbaudīt kadu savu ideju. Viņa gribēja pamēģināt notvert Ēnas, un bez labora­torijas instrumentiem nācās improvizēt ar tiem materiāliem, kas bija pa rokai.

Mulefa metālu izmantoja maz. Viņi gatavoja unikālas lietas no akmens, koksnes, virvēm, gliemežvākiem un raga, bet viņu rīcībā esošie metāla priekšmeti bija kalti no vara un citiem tīrradņiem, kurus viņi atrada upmalas smiltīs, tikai no tiem nekad negatavoja instrumentus. Metālu izmantoja rotājumiem. Piemēram, stājoties lau­lībā, mulefa pāri apmainījās ar spožām vara sloksnītēm, kurus aptina ap viena raga pamatni; to nozīme bija tāda pati ka laulību gredzeniem.

Tāpēc viņus valdzināja šveiciešu armijas nazis, kas bija Mērijas vērtīgākais īpašums.

Zalifa, vārdā Atāla, viņas īpaša draudzene, kādu dienu pārsteigumā iekliedzās, kad Mērija atvāza nazi, parādīja visas tā daļas un, cik nu labi savā ierobežotajā valodā varēja, paskaidroja, kādiem nolūkiem tās domātas. Viena no detaļām bija miniatūrs palielināmais stikls, ar kuru Mērija sāka iededzināt rakstu uz sausa zara, un šī no­darbe uzvedināja uz domu par Ēnām.

Tobrīd viņas zvejoja, bet ūdenslīmenis upē bija zems un zivis droši vien bija aizpeldējušas citur, tāpēc, atstājušas

tiklu ūdenī, viņas apsēdās ar zāli noaugušajā krastmalā parunāties, un Mērija tur pamanīja sausu zaru ar gludu, baltu virsmu. Viņa iededzināja koksnē zīmējumu vien­kārši margrietiņu un tā sajūsmināja Atālu; bet, sīkai dūmu strūkliņai ceļoties no vietas, kur saule pieskārās koksnei, Merija nodomāja: ja šis zars fosilizēsies un pēc desmit miljoniem gadu to atradīs zinātnieki, viņi vēl varēs atrast Ēnas ap to, jo es esmu ar to darbojusies.

Viņa ļāvās saules izraisītajai sapņainībai, līdz Atāla iejautājās:

Par ko tu sapņo?

Mērija mēģināja viņai skaidrot savu darbu, savus pētījumus, viņa stāstīja par laboratoriju, Ēnu daļiņu at­klāšanu un fantastisko atklājumu, ka tām piemīt apziņa, un tas viss viņu tik ļoti aizgrāba, ka Mērija vēlējās atkal atrasties savu iekārtu vidū.

Mērija necerēja, ka Atāla sekos līdzi viņas skaidroju­miem, daļēji tāpēc, ka nepilnīgi pārvaldīja viņas valodu, un daļēji tāpēc, ka mulefa šķita ļoti praktiski, ļoti cieši iesakņojušies savā ikdienas pasaulē, bet viņas stāstītais lielā mērā bija matemātisks. Taču Atāla viņu pārsteidza, teikdama: Jā, es saprotu, ko tu domā mēs to saucam par… un viņa izrunāja vārdu, līdzīgu tam, kā mulefa dēvēja gaismu.

Mērija parjautāja: Gaisma? Un Atāla atbildēja: Neuis gaisma, bet… un atkārtoja šo vārdu lēnāk, lai Mērija saprastu, paskaidrodama: Lldzigi gaismai uz ūdens, kad tā saulrietā veido sīku ņirboņu un gaisma bei­dzas, spilgti pārslodamās, mēs to tā saucam, taču tas ir līdzveidojums.

"Līdzveidojums tā viņi devē metaforu," Mērija at­klāja.

Tāpēc viņa teica: Patiesībā tā nav gaisma, bet jūs to redzat un tā izskatās līdzīga gaismai uz ūdens saulrietā?

Atāla sacīja: Jā. Tas piemīt visiem mulefa. Tev arī. Tieši tāpēc mēs sapratām, ka tu līdzinies mums, nevis ganību dzīvniekiem, kuriem tā nav. Pat izskatīdamās tik dīvaina un sausmiga, tu līdzinies mums tāpēc, ka tev ir… un atkal šis vārds, ko Mērija nevarēja skaidri saklausīt: it kā gaismne vai gaismna, un to pavadīja snuķa mājiens pa kreisi.