Dzintara tālskatis

Nekā sevišķa. Plāksnīte bija nevainojami caurspīdīga, taču rādija dubultu attēlu, labo diezgan tuvu kreisajam un apmēram par piecpadsmit grādiem pavirzītu uz augšu.

Mērija gudroja, kas notiktu, ja paskatītos caur divām plāksnītēm, saliekot tās vienu virs otras.

Tāpēc viņa atkal paņēma šveiciešu armijas nazi un mēģināja plāksnīti ieskrāpēt ta, lai varētu to sašķelt divās daļās. Cenšoties un atkal cenšoties un asinot nazi uz gluda akmens, viņai izdevās glazūrā ieskrāpēt gana dziļu līniju, lai riskētu plāksnīti parlauzt. Nolikusi zem skrāpējuma līnijas tievu stienīti, viņa strauji uzspieda glazūrai, kā bija redzējusi stiklinieku griežam stiklu, un tas izdevās: tagad viņai bija divas plāksnītes.

Mērija salika tās kopā un skatījās cauri. Dzintara krāsa bija blīvāka, un plāksnīte kā fotofīltrs pastiprināja vienus un pavājināja citus toņus, piešķirot ainavai ne­daudz citādu nokrāsu. Interesanti, ka divkāršais attēls bija pazudis un viss atkal izskatījās kā viens; taču Ēnu pazīmes nemanīja.

Mērija atdalīja abas plāksnītes, vērodama, kā, to darot, mainās lietu izskats. Kad plāksnītes vienu no otras šķīra apmēram pusplaukstas platuma attālums, notika kaut kas interesants: dzintara krāsa pazuda, un viss atkal bija savos parastajos toņos, taču košāks un spilgtāks.

Tobrīd pienāca Atāla paskatīties, ko viņa dara.

Vai tagad tu vari saskatīt gaismai? — Atāla vaicāja.

Nē, bet es redzu citas lietas, Mērija teica un mēģi­nāja tās viņai parādīt.

Atāla paskatījās, taču pieklājības labad, nevis ar to atklājuma prieku, kas iejūsmināja Mēriju, un, nogurusi no skatīšanās caur mazajiem glazūras gabaliņiem, iekār­tojas zālē sakopt savus riteņus. Reizēm mulefa tīra sa­biedriskuma dēļ kopa cits cita nagus, un vienreiz vai divreiz Atāla bija uzaicinājusi Mēriju aprūpēt savējos. Mērija savukārt ļāva Atālai sakārtot matus, tīksminā­damās, kā mīkstais snuķis tos paceļ un atkal ļauj matiem krist, glāstot un masējot viņas galvu.

Mērija juta, ka Attāla tagad vēlas to darīt, tāpēc noli­ka abus glazūras gabalus un pārvilka plaukstas drau­dzenes pārsteidzoši gludajiem nagiem: to virsma bija glu­dāka un slidenāka par teflonu uz vidus cauruma apak­šējās apmales, kas, ritenim griežoties, kalpoja kā gultnis. To kontūras, protams, precīzi sakrita, un, kad Mērija taustīja riteņa iekšpusi, viņa nejuta faktūras atšķirību: šķita, it kā mulefa un sēklu pogaļa patiesi būtu viena būtne, kas brīnumainā kārtā spēj pati sevi izjaukt un atkal salikt kopā.

Šī saskare Atālu mierināja, un tapat ari Mēriju. Viņas draudzene bija jauna un neprecējusies, un šajā grupā nebija jaunu vīriešu, tāpēc viņai vajadzēs precēt zalifa no citu­rienes; bet Atāla bija nemierīga, un dažreiz Mērijai šķita, ka viņa raizējas par savu nākotni. Tāpēc Mērija nežēloja ar viņu kopā pavadīto laiku un tagad ar prieku no riteņu cau­rumiem tīrīja putekļus un netīrumus, kas tur bija sakrā­jušies, un ar smaržīgo eļļu rūpīgi iezieda draudzenes nagus, kamēr Atālas snuķis cilāja un gludināja viņas matus.

Kad Atālai likās, ka pietiek, viņa atkal iekārtojās uz riteņiem un devās palīdzēt gatavot vakariņas. Mērija atgriezās pie savas glazūras un gandrīz uzreiz izdarīja atklājumu.

Viņa turēja abas plāksnītes plaukstas platuma atsta­tumā tā, ka tās rādīja to pašu skaidro, košo attēlu, ko viņa jau bija redzējusi, taču kaut kas bija noticis.

Skatoties plāksnītēm cauri, viņa ieraudzīja zeltainu dzirksteļu spietu, kas ieskāva Atālas apveidu. Tās bija re­dzamas tikai caur mazu glazūras daļiņu, un tad Mērija aptvēra, kāpēc: šajā vietā viņa plāksnītes virsmai bija pieskārusies ar eļļainiem pirkstiem.

-   Atāl! viņa iesaucās. Žigli! Nāc atpakaļ!

Atāla pagriezās un atripoja atpakaļ.

-   Ļauj man paņemt mazliet eļļas, Mērija teica, tikai tik daudz, lai ieziestu glazūru.

Atāla labprāt ļāva viņai atkal pārvilkt pirkstus riteņu caurumiem un ziņkāri vēroja, kā Mērija vienu no plāk­snītēm pārklāj ar caurspīdīgās, smaržīgās vielas kārtiņu.

Tad viņa saspieda abas plāksnītes kopā un pakustināja tās, lai eļļa sadalītos vienmērīgi, un vēlreiz attālināja vie­nu no otras par plaukstas platumu.

Kad Mērija palūkojās caur tām, viss bija mainījies. Viņa varēja redzēt Ēnas. Ja viņa būtu atradusies Džordanas koledžas tualetes telpā toreiz, kad lords Ezriels demon­strēja fotogrammas, ko bija izgatavojis ar īpašu emulsiju, viņa pazītu šo efektu. Viss, ko viņa aplūkoja, izskatījās zeltains tieši tā, kā Atāla bija stāstījusi: gaismas dzirkstis slīdēja, peldēja un dažbrīd mērķtiecīgi pārvietojās. Tam visam pa vidu varēja redzēt to pašu pasauli, ko varēja saskatīt ar neapbruņotu aci: zāli, upi un kokus, bet, kur vien viņa redzēja saprātīgu būtni, kādu no mulefa, tur gais­ma bija blīvāka un kustīgāka. Tā nekādā veidā nepadarīja to apveidus neskaidrus, drīzāk gan precīzākus.

-    Es nezināju, ka tas ir tik skaisti, Mērija sacīja Atālai.

-   Kā nu ne, protams, draudzene atbildēja. Dīvaini iedomāties, ka tu to neredzi. Paskaties uz to mazo…