Dzintara tālskatis

Sulas glazūra bija cita, daudz mazāka koka produkts, kuru mulefa kultivēja šim nolūkam. Uzvārot sulu un iz­šķīdinot to alkoholā, ko gatavoja no destilētas augļu sulas, mulefa izgatavoja vielu, pēc konsistences līdzīgu pienam un pēc krāsas smalki veidotam dzintaram -, šo vielu viņi izmantoja kā laku. Viņi klāja uz koksnes vai gliemežvāka līdz pat divdesmit šīs lakas kārtām, ļaudami katrai no tām zem mitras drānas nostāvēties, un tikai tad klāja nākamo; pakāpeniski izveidojās ļoti cieta un spodra virsma. Parasti ar dažādu oksīdu palīdzību glazūru izveidoja gaismnecaurlaidīgu, bet dažreiz atstāja caurspīdīgu, un tieši tas iein­teresēja Mēriju, jo caurspīdīgai dzintarkrāsas glazūrai piemita tā pati neparastā īpašība, kas minerālam, pazīsta­mam kā Islandes špats. Tas sadalīja vienu gaismas staru divos, un, skatoties caur to, viss divkāršojās.

Mērija nebija droša par to, ko vēlējās darīt, viņa tikai zināja: ja neuztraukdamās un nešķendēdamās pietieka­mi ilgi niekosies, tad kaut ko arī atklās. Viņa atcerējās dzejnieka Keta vārdus, ko bija citējusi Lirai, un Liras tū­lītējo sapratni, ka, nolasot aletiometru, viņas prāts atro­das īpašā stāvoklī to Mērijai tagad vajadzēja atrast.

Tāpēc viņa sāka meklēt vairāk vai mazāk plakanu, priedei līdzīgu koka gabalu un slīpēt tā virsmu ar smilš­akmeni (nevis metālu ēveles nebija), līdz tas kļuva tik plakans, cik plakanu viņa to spēja noslīpēt. Šo metodi mēdza pielietot mulefa; pieliekot pūles un nežēlojot laiku, tā derēja gluži labi.

Pēc tam kad Mērija bija, kā nākas, izstāstījusi par saviem nodomiem un palūgusi atļauju paņemt nedaudz sulas, viņas ar Atālu aizgāja uz glazūras birzi. Mulefa labprāt viņai to atvēlēja, bet bija pārāk aizņemti, lai iein­teresētos par to. Ar Atālas palīdzību viņa notecināja drusku lipīgās, sveķainās sulas, un tad sākās garš vārī­šanas, šķīdināšanas un atkārtotas vārīšanas process, līdz laka bija gatava lietošanai.

Lakošanai mulefa izmantoja kokvilnai līdzīgu šķiedru spilventiņus, ko ieguva no cita auga, un, sekodama liet­pratēju instrukcijām, Mērija ņipri lakoja savu spoguli vēl un vēlreiz, nesaskatīdama gandrīz nekādu atšķirību, jo lakas kārtiņa bija ļoti plāna, taču, ļaujot tai nostāvēties, tā kļuva arvien biezāka. Viņa lakoja vairāk nekā četr­desmit reizes bija jau sajucis skaits bet, kad laka gāja uz beigām, virsma bija vismaz piecus milimetrus bieza.

Pēc beidzamā slāņa uzklāšanas sākās pulēšana: maigi, ar laidenām apļveida kustībām berzējot virsmu, pagāja vesela diena, līdz sāpēja rokas, deniņos pulsēja un Mērija vairs nespēja strādāt.

Tad viņa likās gulēt.

Nākamajā rītā mulefa grupa gāja strādāt uz pamežu, kā viņi dēvēja zarainus kokus, pārliecināties, vai dzi­numi aug, kā pienākas, un parūpēties, lai tie stieptos vajadzīgajā formā. Šajā darbā viņi augstu vērtēja Mērijas palīdzību, jo viņa varēja iespraukties šaurākās spraugās nekā mulefa un tur strādāt, izmantojot abas rokas.

Tikai tad, kad šis darbs bija padarīts un viņi bija atgriezušies apmetnē, Mērija varēja sākt eksperimentu — jeb drīzāk gan rotaļaties, jo viņai vēl nebija skaidras ide­jas par to, ko pati dara.

Vispirms viņa pamēģināja lakoto plāksni vienkārši iz­mantot par spoguli, bet, tā kā tās mugurpuse nebija apsudrabota, viņa neredzēja neko citu kā vien neskaidru divkāršu atspīdumu koksnē.

Tad Mērijai ienāca prātā, ka patiesībā būtu vajadzīga laka bez koksnes, bet, domājot par to, ka jātaisa otra plāksne, viņa zaudēja dūšu. Kā bez palīdzības to vispār dabūt gatavu?

Uzradās doma koksni vienkārši nogriezt un atstāt lakojumu. Arī tam būtu vajadzīgs laiks, taču viņai vismaz bija šveiciešu armijas nazis. Un Mērija ļoti uzmanīgi sāka no malas griezt, visvairāk pūlēdamās laku no aiz­mugures nesaskrambāt, taču galu galā nogrieza lielāko daļu priedes koka un pie caurspīdīgās, cietās lakas plāk­snītes neaiztiktu atstāja saplosītu un skabargainu kok­snes mudžekli.

Viņa gudroja, kas notiktu, ja to iegremdētu ūdenī. Vai, dabūdama mitrumu, glazūra kļūtu mīksta? "Nē," sacīja viņas amata meistars, "tā paliks cieta uz visiem laikiem; bet kāpēc nedarīt šādi?" un viņš parādīja šķidrumu, kas glabājās akmens traukā un kas izēstos caur jebkuru kok­sni tikai dažās stundās. Mērijai šis šķidrums pēc izskata un smakas likās kā skābe.

Diezin vai tas vispār ko nodarītu glazūrai, viņš teica, un jebkuru bojājumu viņa varētu viegli salabot. Ieintri­ģēts Mērijas projektā, viņš palīdzēja skābi piesardzīgi uz­triept koksnei, stāstīdams, kā viņi to izgatavojuši, smal­cinot un šķīdinot kādu minerālu, ko atraduši dažu seklu ezeru malā, kurus viņa vēl nebija apmeklējusi. Koksne pakāpeniski atmiekšķējās un labi nonāca nost, un Mērijai palika vien caurspīdīga, dzelteni brūna glazūras plāk­snīte, aptuveni brošētas grāmatas lapas lielumā.

Viņa nopulēja tās aizmuguri tikpat pamatīgi kā priekš­pusi, līdz abas puses bija tik līdzenas un gludas kā vis­labākais spogulis.

Un kad viņa caur to palūkojās…