Dzintara tālskatis

Mērija bija uzbudināta. Vajadzēja saglabat mieru, lai atrastu īstos vārdus.

-   Ko tu par to zini? No kurienes tas nāk?

-    No mums un no eļļas, skanēja Atālas atbilde, un Mērija saprata, ka viņa domā eļļu lielajos sēklu pogāju riteņos.

-   No jums?

-    Kad esam pieauguši. Bet bez kokiem tas vienkārši atkal izgaistu. Ar riteņiem un eļļu tas paliek mūsos.

Kad esam pieauguši… Mērijai atkal vajadzēja pacen­sties, lai viņa nekļūtu nesakarīga. Viņai sāka rasties no­jausma, ka bērni un pieaugušie uz Ēnam reaģē atšķirīgi vai arī piesaista dažādus Ēnu aktivitātes veidus. Vai Lira nebija stāstījusi, ka zinātnieki viņas pasaulē kaut ko līdzīgu atklājuši par Putekļiem, kā viņi dēvēja Ēnas? Te tas parādījās atkal.

Tas bija saistīts ar to, ko Ēnas viņai bija vēstījušas datora ekrānā tieši pirms tam, kad viņa pameta savu pa­sauli: lai kāds šis jautājums būtu, tas ir saistīts ar lielo pārmaiņu cilvēces vēsturē, ko simbolizē stāsts par Ādamu un Ievu ar kārdinājumu, krišanu un iedzimto grēku. Pētīdams pārakmeņojušos galvaskausus, viņas kolēģis Olivers Peinijs bija atklājis, ka apmēram pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu ir ievērojami audzis ar cilvēku mirstīga­jām atliekām saistīto Ēnu daļiņu skaits. Toreiz kaut kas bija noticis, evolūcija pavērsusies tā, lai cilvēku smadze­nes pārtaptu ideālā, šos efektus pastiprinošā kanālā.

Mērija pavaicāja Atālai:

-   Cik ilgi eksistē mulefa?

Atāla atbildēja:

-   Trīsdesmit trīs tūkstošus gadu.

Nu jau viņa bija iemācījusies saprast Mērijas sejas iz­teiksmes, vismaz nepārprotamākās, un iesmējās, kad Mērijai atkārās žoklis. Viņu smiekli bija bezrūpīgi, prie­cīgi un tik aizrautīgi, ka Mērijai parasti vajadzēja tiem pievienoties, taču šoreiz viņa saglabāja nopietnību un pārsteigta jautāja:

-   Kā jūs tik precīzi zināt? Vai jums ir visu šo gadu vēs­ture?

-    Ak jā, Atāla teica. Kopš mums ir gaismne, mums piemīt atmina un modrība. Pirms tam mēs neko nezinājām.

-   Kāpēc jums radās gaismne?

-Mēs atklājām, kā izmantot riteņus. Kādu dienu kāda bezvārda būtne atklāja sēklu pogaļu un sāka rotaļāties, un rotaļādamās vina…

-   Vina?

-Jā, vina. Pirms tam tai nebija vārda. Vina pa caurumu ieraudzīja, ka pogaļā saritinās čūska, un čūska sacīja…

-   Čūska ar vinu runāja?

-   Nē! Nē! Tas ir līdzveidojums. Eksistē tāds nostāsts, ka čūska esot teikusi: "Ko tu zini? Ko tu atceries? Ko tu redzi sev priekšā?" Vina atbildējusi: "Neko, neko, neko." Tad. čūska teikusi: "Iebāz kāju pa caurumu sēklu pogaļā, kur es rotaļājos, un tu pieņemsies gudrībā". Tāpēc vina iebāzusi kāju tur, kur bija gulējusi čūska. Viņas pēdā ieplūdusi ella, un vina sākusi visu saskatīt skaidrāk nekā pirms tam, un pirmais, ko vina ieraudzīja, bija gaismne. Tas bija tik jocīgi un tik patīkami, ka vina tūlīt gribējusi tajā dalīties ar visiem sev līdzīgajiem. Tā nu vina ar savu dzīvesbiedru paņēmusi pirmās pogaļas un atklājuši, ka zina, kas vini ir: vini saprata, ka ir mulefa, nevis ganāmi lopi. Vini deva viens otram vārdus. Vini sevi nosauca par mulefa. Vini deva nosaukumus sēklu kokiem un visām radībām un augiem.

-   Jo vini bija citādi, Mērija teica.

-    Jā, vini tādi kļuva. Un tāpat ari vinu bērni, jo, kad nokrita vairāk pogaļu, vini parādīja bērniem, kā tās lietot. Un, kad bērni bija pietiekami izauguši, ari vini sāka ģenerēt gaismni, un, kad vini bija diezgan lieli, lai brauktu ar riteņiem, gaismne līdz ar ellu atgriezās un pa­lika kopā ar viņiem. Tā vini saprata, ka ellas labad jāie­stāda vairāk sēklu pogaļu koku, taču pogaļas bija tik cietas, ka loti reti uzdīga. Pirmie mulefa saprata, kas darāms, lai kokiem palīdzētu: ir jāripo ar riteņiem un tie jāsalauž. Tāpēc mulefa un sēklu pogaļu kokiem vienmēr jādzīvo kopā.

Mērija uzreiz saprata kādu ceturto daļu no Atālas teiktā, bet ar iztaujāšanu un minēšanu diezgan precīzi atklāja pārējo; viņas valodas prasme visu laiku uzlabojās. Taču, jo vairāk viņa mācījās, jo valoda kļuva sarežģītāka, un ik jaunu lietu viņa atklāja, uzdodama pusduci jautājumu, no kuriem katrs veda citā virzienā.

Bet Mērijas domas visvairāk aizkavējās pie gaismnes temata, jo tas bija plašākais; un šī iemesla dēļ viņa iedo­mājās par spoguli.

Uz šo domu uzvedināja gaismnes salīdzinājums ar gais­mas dzirkstīšanu uz ūdens. Atstarotā gaisma, tāpat kā uz jūras mirdzošā, bija polarizēta: varēja būt, ka Ēnu daļi­ņas, kurām, tāpat kā gaismai, piemita viļņu īpašibas, arī bija spējīgas polarizēties.

-Es nevaru saskatīt gaismni tā kā jūs, viņa teica, bet man gribētos no sulas glazūras izgatavot spoguli, jo domāju, ka tas man varētu palīdzēt to ieraudzīt.

Atālu šī ideja saviļņoja, un, tūlīt izvilkušas savu tīklu, viņas sāka vākt to, kas Mērijai bija vajadzīgs. Kā veik­smes apliecinājums tiklā bija trīs skaistas zivis.