Dzintara tālskatis

Viņa rādija uz vienu no mazuļiem, kas rotaļājās garajā zālē, neveikli lēkdams pēc sienāžiem un piepeši apstā­damies, lai papētītu kadu lapu, tad pakrizdams, atkal uzrausdamies kājās, lai steigtos kaut ko pavēstit savai mātei, tad atkal novērsdams uzmanību, skatoties uz kādu nūjiņu, mēģinādams to pacelt, atrazdams uz sava snuķa skudras un satraukumā taurēdams… Ap viņu vir­moja zeltaina dūmaka, līdzīga vakarblāzmai ap nojumēm un zvejas tīkliem izteiktāka par to, bet pavisam maz­liet. Taču atšķirība bija tāda, ka šī dūmaka bija pilna mazu, mutuļojošu nodomu strāvu, kas virpuļoja, aprima un peldēja, un izgaisa, kad uzradās jaunas.

Turpretim ap mazuļa māti zeltainās dzirksteles bija daudz spēcīgākas un to veidotās strāvas stabilākas un varenākas. Viņa gatavoja plānas maizītes, līdzīgas plāce­ņiem vai pankūkām, izkaisījusi uz plakana akmens mil­tus, un vienlaikus vēroja bērnu; Ēnas jeb gaismne, jeb Putekļi, kas peldēja viņai apkārt, izskatījās pēc visīstākā atbildības un vieduma pārraudzības atveida.

-    Tātad beidzot tu vari redzēt, sacīja Atāla. Labi, tagad tev jānāk man līdzi.

Mērija apmulsusi skatījās draudzenē. Atālas tonis bija savāds, it kā viņa būtu teikusi: "Beidzot tu esi gatava; mēs esam to gaidījuši; tagad visam jāmainās."

Parādījās citi no kalna malas, no savām nojumēm un no upmalas — mulefa no šīs grupas, bet arī svešinieki būtnes, kuras Mērija vēl nebija redzējusi un kuras ziņ­kāri skatījās uz to pusi, kur viņa stāvēja. Viņu riteņi uz cieti noblīvētās zemes skanēja dobji un nerimtīgi.

-   Kur man jāiet ? Mērija jautāja. Kāpēc vini visi nāk šurp ?

-   Neuztraucies, mierināja Atāla, nāc Ildzi, mēs ne­darīsim tev pāri.

Šķita, ka tas jau sen ir plānots ši sapulce, jo viņi visi zināja, kurp jāiet un kas gaidāms. Pie ciema robežas at­radās zems, regulāras formas, cieti nomīdīts un abos ga­los slīps pakalns, un pūlis vismaz ap piecdesmit būtņu, kā Mērija lēsa, devās uz tā pusi. Vakara gaisā smaržoja ugunskura dūmi, un rietošā saule visam pāri kaisīja savu zeltaino dūmaku; Mērija pazina ceptas kukurūzas un pašu mulefa silto smaržu: daļēji — pēc eļļas, daļēji pēc sasilušas miesas; tā bija saldena, līdzīga zirgu smaržai.

Atāla viņu skubināja doties uz pakalna pusi.

Mērija vaicāja: Kas notiek? Pastāsti!

-Nē, nē… Es ne. Satamakss runās…

Mērija neko nebija dzirdējusi par Satamaksu zalifa, uz kuru rādīja Atāla, viņai bija svešs. Viņš bija vecāks par jebkuru no līdz šim redzētajiem: pie snuķa pamatnes tam vīdēja baltu matu mudžeklis, un viņš kustējās stīvi, it kā slimotu ar artrītu. Visi citi ieinteresēti pulcējās viņam apkārt, un, slepus paskatījusies caur glazūras stiklu, Mē­rija redzēja, kāpēc tā notiek: vecā zalifa Ēnu mākonis bija tik bagātīgs un pilnīgs, ka ari viņa izjuta cieņu, pat tik maz saprazdama tā nozīmi.

Kad Satamakss bija gatavs runāt, visi apklusa. Mērija stāvēja tuvu pakalnam, Atāla mierinājuma pēc viņas tuvumā, bet, redzēdama visu skatienus pievērstus sev, Mērija jutās kā jauniņā skolniece skolā.

Satamakss sāka runāt. Viņam bija zema balss, toņi sulīgi un daudzveidīgi, snuķa žesti lēni un graciozi.

-    Mēs visi esam sanākuši kopā, lai sveiktu svešinieci Mēriju. Tiem no mums, kas vinu pazīst, ir iemesls būt viņai pateicīgiem par viņas aktivitātēm kops ierasanās pie mums. Mums vajadzēja pagaidīt, līdz Mērija apgūst mūsu valodu. Ar daudzu, bet it seviski ar zalifa Atālas pa­līdzību, svešiniece Mērija tagad spēj mūs saprast.

Bet ir vēl kaut kas, kas viņai bija jāapgūst, un tā ir gaismne. Vina par to zināja, taču nespēja saredzēt kā mēs, kamēr nebija izgatavojusi instrumentu, caur kuru ska­tīties.

Un tagad Mērijai ir veicies, vina ir gatava uzzināt vairāk par to, kas būtu jādara, lai mums palīdzētu.

Mērij, nāciet pie manis!

Viņa jutās apreibusi, bikla un apmulsusi, taču darīja, kas darāms, un nostājās blakus vecajam zalifa. Nolē­musi, ka labāk būs runāt, viņa iesāka:

-Jūs visi man esat likuši sajust, ka esmu draugs. Jūs esat laipni un viesmīlīgi. Es nāku no tādas pasaules, kur dzīve rit pavisam citādi, bet daži no mums apzinās gaismni, tāpat kā jūs, un es pateicos, ka palīdzējāt man izgata­vot šo stiklu, caur kuru es varu to saskatīt. Ja varu kaut kā palīdzēt jums, es ar prieku to darisu.

Mērijas valoda tagad bija neveiklāka, nekā runājot ar Atālu, un viņa baidijas, ka nav ļāvusi saprast savu domu. Tā kā runājot vajadzēja arī žestikulēt, bija grūti saprast, uz kuru pusi skatīties, tomēr, šķiet, viņi bija Mēriju sa­pratuši.

Satamakss teica: Ir patīkami dzirdēt jūs runājam. Mēs ceram, ka spēsit mums palīdzēt. Ja ne, es nesaprotu, kā mēs izdzīvosim. Tulapi mūs visus nogalinās. Vinu ir savairojies vairāk nekā jebkad, un ik gadu vinu skaits pieaug. Pasaulē kaut kas notiek aplami. Jo lielāko daļu no tiem trīsdesmit trim tūkstošiem gadu, kurus mulefa te nodzīvojuši, mēs esam rūpējušies par šo zemi. Viss bija līdzsvarā. Koki zaļoja, ganāmpulka dzīvnieki bija veseli, un, pat ja reizi pa reizei ieradās tulapi, tad gan vinu, gan mūsu skaits nemainījās.