Dzintara tālskatis

To teikdams, Panteleimons bija vanags, un viņa ska­tiens bija asāks nekā Lirai. Tumšās debesis minūti pēc minūtes vērtās bāli ēteriski zilas, un, meitenei veroties par smiltīm, pirmā saules maliņa patlaban noskaidroja jūras malu, viņu apžilbinot. Tā kā Lira sēdēja kāpas slī­pumā, gaisma viņu sasniedza dažas sekundes agrāk nekā pludmali, un viņa vēroja, kā tā plūst ap viņu un tuvojas Vilam; un tad Lira ieraudzīja kavaliera Taielija stāvu plaukstas lielumā pārliecināts un modrs, vīriņš bērnus vēroja.

-   Lieta tāda, Lira teica, ka viņi nevar mūs piespiest darīt to, ko vēlas. Viņi mums tikai seko. Varu derēt, ka viņiem tas ir apnicis.

-   Ja viņi mūs notvers, Pans teica, domādams sevi un Liru, un turēs dzelšanai gatavus dzeloņus, Vilam vaja­dzēs darīt to, ko viņi liek.

Lira par to domāja. Viņa spilgti atcerējās Koulteres kundzes briesmīgo sāpju kliedzienu, konvulsijas, izvalbī­tās acis un zeltainā pērtiķa baismīgo vāļāšanos un siekalošanos, indei ieplūstot viņas asinsritē… Un tā bija tikai skramba, kā viņas mātei nesen tika atgādināts. Vilam vajadzētu piekāpties un darīt to, ko Gallivespiāni grib.

-    Pieņemsim, viņi domā, ka Vils tomēr nepiekāptos, Lira teica, pieņemsim, tie viņu uzskata par ļoti cietsir­dīgu un domā, ka viņš vienkārši noskatītos, kā mēs mir­stam. Varbūt būtu labak, ja Vils liktu viņiem tā domāt, ja vien viņš to spēj.

Meitene bija paņēmusi aletiometru un nu, kad bija jau pietiekami gaišs, lai redzētu, izņēma savu mīļo instru­mentu un nolika to uz melnā samta auduma sev klēpī. Lira pamazām nonāca transa stāvokli tā daudzi no­zīmju slāņi viņai kļuva skaidri un viņa varēja sajust sarežģītos sakarību tīklus starp tiem visiem. Kad pirksti atrada simbolus, viņas domas atrada vārdus: kā mēs varam atbrīvoties no spiegiem?

Te adata sāka šaudīties uz vienu un otru pusi straujak, nekā viņa jelkad bija redzējusi to kustamies, faktiski tik ātri, ka meitene pirmo reizi sāka baidīties, ka palaidis garām kādu vēzienu un adatas apstāšanos; bet kāda viņas apziņas daļa tos skaitīja un tūlīt saprata nozīmi, ko šī kustība vēstīja.

Instruments pauda: Nemēģiniet, jo no viņiem ir atka­rīgas jūsu dzīvības.

Tas bija pārsteigums un ne priecīgs. Turpinot Lira jautāja: Kā lai mēs tiekam uz Nāves zemi?

Atbilde bija tāda: Ejiet lejup. Sekojiet nazim. Ejiet uz priekšu. Sekojiet nazim.

Beidzot viņa vilcinādamās, pa pusei nokaunējusies, jautāja: Vai tā darīt ir pareizi?

Jā, aletiometrs tūlīt atbildēja. Jā.

Lira nopūtās, izgāja no transa un aizlika matus aiz au­sīm, sajuzdama sejā un uz pleciem pirmo saules siltumu. Tagad pasaulē radas arī skaņas: rosījās kukaiņi, un augstāk uz kāpas viegls, viegls vējiņš čabināja sausos zāles stiebrus.

Lira nolika aletiometru un gāja atpakaļ pie Vila ar tik lielu Panteleimonu, cik vien lielu viņš sevi varēja padarīt, turklāt lauvas veidolā, cerot tā iebiedēt Gallivespiānus.

Vīriņš darbojās ar magnetīta aparātu, un, kad viņš bija beidzis, Lira vaicāja:

-   Vai jūs runājāt ar lordu Ezrielu?

-Ar viņa pārstāvi, Taielijs atbildēja.

-   Mēs neiesim.

-   Tieši to es viņam pavēstīju.

-   Un ko viņš teica?

-   Tas tika teikts manām ausīm, ne jūsējam.

-    Ka jums tik, viņa teica. Vai esat precējies ar to lēdiju?

-    Nē. Mēs esam kolēģi.

-    Vai jums ir bērni? -Nē.

Taielijs turpināja iesaiņot magnetīta rezonatoru, un, kamēr viņš to darīja, turpat netālu pamodās lēdija Sal­mekija, graciozi un lēnām pieceldamās sēdus no nelielā iedobuma, ko bija izveidojusi mīkstajās smiltīs. Spāres vēl gulēja aizmigušas, sapītas ar tievu zirnekļa tīmekli, to spārni bija mitri no rasas.

-   Vai jūsu pasaulē ir arī lieli cilvēki, vai arī visi ir tik mazi kā jūs? Lira jautāja.

-    Mēs zinām, kā tikt galā ar lielajiem, Taielijs ne pārāk laipni atteica un aizgāja klusītēm apspriesties ar lēdiju. Viņi runāja par daudz klusi, lai Lira varētu dzir­dēt, bet meitene izklaidējās, vērodama, kā viņi atsvaidzinādamies malko rasas lāses no kāpu niedrēm. "Ūdens viņiem noteikti šķiet citāds," viņa dalījās domās ar Panteleimonu, "iztēlojies pilienus savas dūres lielumā! Vaja­dzētu būt grūti tos iesmelt pilieniem ir tāds kā elastīgs apvalks gluži kā baloniem."

Tikmēr palēnām modās ari Vils. Vispirms viņš ar ska­tienu uzmeklēja Gallivespiānus, kuri savukārt uzreiz, pilnīgi koncentrēdamies, skatījās uz viņu.

Zēns novērsa skatienu un ieraudzīja Liru.

-    Es gribu tev kaut ko pateikt, viņa teica. Nāc te, tālāk no…

-    Ja jūs ejat no mums prom, skaidrā balsī ierunājās Taielijs, tad jums jāatstāj nazis. Ja nazi neatstājat, jums jārunājas tepat.

-    Vai tad mums nedrīkst būt personisku sarunu? Lira sašutusi vaicāja. Mēs negribam, ka jūs noklausā­ties, ko mes runājam!

-   Tad ejiet, bet nazi atstājiet.

Galu galā neviena cita tuvumā nebija, un Gallives­piāni nekādā ziņā nespētu nazi izmantot. Vils parakņājās mugursomā, izņēma ūdens blašķi un pāris cepumu, vienu iedeva Lirai, un viņi pakāpās augstāk kāpā.