Dzintara tālskatis

Spiegi apmulsuši ielūkojās griezumā. Taču viņi juta ko vairāk par apmulsumu. Tieši tāpat kā gaiss bija pretojies nazim, šajā atvērumā kaut kas pretojās viņu iziešanai caur to. Vilam vajadzēja atspiesties pret kaut ko neredza­mu un tad palīdzēt aiz sevis izlauzties Lirai, bet Gallives­piāni tikai ar pūlēm vispār spēja pavirzīties uz priekšu. Viņiem vajadzēja uzsēdināt savas spāres bērniem uz ro­kām, un pat tad viņi tās stūma, pārvarēdami gaisa pre­testību; spāru plānie spārni locījās un burzījās, un maza­jiem jātniekiem vajadzēja glaudīt kukaiņu galvas un mie­rinoši čukstēt, lai remdinātu to bailes.

Bet pēc dažu sekunžu pūliņiem viņi visi bija izgājuši logam cauri, un Vils, atradis tā malu (lai gan to bija neie­spējami saskatīt), logu aizvēra, atstādams kareivju sa­celto troksni viņu pašu pasaulē.

-    Vil, Lira ierunājās, un pagriezies viņš ieraudzīja, ka virtuvē bez viņiem ir vēl kāds siluets.

Zēna sirds salēcās. Tas bija tas pats vīrs, ko viņš pirms nepilnām desmit minūtēm bija krūmos redzējis pavisam beigtu ar pārgrieztu rīkli.

Vīrs bija vidējos gados, kalsns, un viņam bija tāda cil­vēka izskats, kurš pa lielākai daļai uzturējies svaigā gaisā. Taču tagad viņš no pārbīļa izskatījās gandrīz traks vai paralizēts. Vīrs bija tik plati iepletis acis, ka baltie acu āboli rēgojās visapkārt varavīksnenei, un ar drebošu roku grābstījās gar galda malu. Viņa rīkle Vils priecā­jās, to redzot, bija neskarta.

Vīrs pavēra muti, lai runātu, bet vārdi pār lūpām ne­nāca. Viņš nespēja neko citu kā vien rādīt uz Viļu un Liru.

Lira sacīja: Atvainojiet, ka esam ienākuši jūsu mājā, bet mums vajadzēja aizmukt no vīriem, kas tuvojās. Man žēl, ja esam jūs izbiedējuši. Es esmu Lira, šis ir Vils, un tie ir mūsu draugi, kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija. Vai jūs varētu mums pateikt, kā jūs sauc un kur mēs atrodamies?

Šis dabiskais lūgums, šķiet, atgrieza vīru pie sajēgas, un viņš nodrebēja, kā pamozdamies no sapņa.

-   Es esmu miris, vīrs teica. Es guļu tur laukā miris. Es to zinu. Jūs neesat miruši. Kas notiek? Dievs, palīdzi man, viņi man pārgrieza rīkli. Kas notiek?

Lira paspēra soli tuvāk Vilam, kad vīrs sacīja: "Es esmu miris," — un Panteleimons peles veidolā aizspruka viņai pie krūtīm. Kas attiecas uz Gallivespiāniem viņi centās savaldīt savas spāres, jo šķiet, ka šis vīrs lielajiem kukaiņiem iedvesa riebumu, un viņi šaudījās pa virtuvi šurpu turpu, meklēdami izeju.

Bet vīrs par viņiem nelikās ne zinis. Viņš vēl aizvien centās saprast notiekošo.

-   Vai jūs esat velis? Vils piesardzīgi vaicāja.

Vīrs pastiepa plaukstu, un Vils mēģināja to saņemt, bet pirksti satvēra gaisu. Aukstas tirpas tas bija viss, ko viņš sajuta.

To redzēdams, virs šausmās paskatījās uz savu plauk­stu. Stingums sāka pāriet, un viņš sāka just žēlumu par savu stāvokli.

-    Patiešām, virs sacīja, es esmu miris… Es esmu miris, un es dodos uz elli…

-   Kuš, Lira teica, mēs iesim kopā. Kā jūs sauc?

-   Es biju Dērks Jensens, viņš atbildēja, bet es jau… es nezinu, ko darīt… Nezinu, kurp iet…

Vils atvēra durvis. Kūts pagalms izskatījās tāds pats, sakņu dārzs nebija mainījies, spīdēja tā pati dūmakainā saule. Un turpat neskarts gulēja šī vīra ķermenis.

No Dērka Jensena rīkles izlauzās kluss vaids, it kā vairs nekas nebutu noliedzams. Spares metās laukā pa durvīm, slīdēdamas pār zemi, un tad šāvās augšup ašāk par putniem. Vīrs bezpalīdzīgi skatījās apkart, pacel­dams un atkal nolaizdams rokas un izdvesdams vārgus kliedzienus.

-    Es nevaru te palikt… Nevaru, viņš teica. Bet šī nav tā ferma, ko es pazīstu. Tā ir aplama. Man jāiet…

-   Kurp jūs ejat, mister Jensen? Lira jautāja.

-   Prom. Nezinu. Man jāiet. Te nevar palikt…

Salmekija nolaidās lejā un uzmetās Lirai uz rokas.

Spāres mazie nadziņi savilkās, kad lēdija teica: No ciemata iet prom ļaudis ļaudis, kas līdzīgi šim vīram, un visi iet vienā un tajā pašā virzienā.

-   Tad iesim kopā ar viņiem, sacīja Vils, pārmezdams mugursomu pār plecu.

Dērks Jensens jau gāja garām pats savam līķim, no­vērsdams no tā acis. Viņš izturējās gandrīz kā piedzēries: apstājās, tad gāja tālāk, tenterēja pa labi un pa kreisi, klupdams pār sīkām grambām un akmentiņiem uz ceļa, ko, dzīvam esot, kājas tik labi bija pazinušas.

Lira nāca pēc Vila, un Panteleimons, pārtapis piekūnā, uzlidoja, cik augstu vien spēdams, tā likdams Lirai noel­sties.

-    Viņiem taisnība, viņš sacīja, nolaidies atkal lejā. Cilvēki rindām vien dodas prom no ciema. Miruši cil­vēki…

Un drīz vien tos ieraudzīja arī viņi: kādi divdesmit vīrieši, sievietes un bērni, visi kustējās tāpat kā Dērks Jensens nedroši un satriekti. Ciemats bija pusjūdzes attālumā, un šie cilvēki nāca uz viņu pusi pa ceļa vidu, turēdamies cieši kopā. Dērks Jensens, ieraudzījis citus veļus, sāka klupdams skriet, un viņi pastiepa pretī rokas, to sveicinādami.

-    Pat ja viņi paši nezina, kurp iet, viņi visi dodas uz turieni kopā, Lira teica. Vislabāk vienkārši iesim kopā ar viņiem.

-   Kā tu domā, vai šajā pasaulē viņiem ir dēmoni? Vils ievaicājās.