Dzintara tālskatis

-    Nevar zināt. Ja tu kādu no tiem ieraudzītu savā pasaulē, vai tu saprastu, ka viņš ir velis?

-    Grūti pateikt. Gluži normāli viņi neizskatas… Savā pilsētā es biju ievērojis kādu vīrieti viņš mēdza pastai­gāties gar veikaliem, vienmēr ar vienu un to pašu veco plastmasas kuli rokā, un viņš nekad ne ar vienu nerunāja un negāja iekšā. Neviens uz viņu pat neskatijas. Es parasti iztēlojos, ka viņš ir velis. Veļi izskatās mazliet līdzīgi viņam. Varbūt mana pasaule ir pilna ar veļiem, bet es to nemaz nezinu.

-    Man nešķiet, ka manā pasaulē ir veļi, Lira šaubpilni sacīja.

-    Lai nu kā, šai jābūt nāves pasaulei. Šie cilvēki ir tikko kā nogalināti to būs izdarījuši tie zaldāti -, un te nu viņi ir, un šī pasaule ir tieši tāda pati kā tā, kurā viņi dzīvoja. Biju domājis, ka tā bus pavisam citāda…

-    Redzi, tā pamazām apdziest, Lira teica. Skaties!

Meitene sagrāba Vila roku. Viņš apstājās un paskatījās apkārt Lirai bija taisnība. Necik sen atpakaļ viņš bija Oksfordā atradis logu un izkāpis citā, Čitagaces, pasaulē, tur bija bijis saules aptumsums, un Vils līdzīgi citiem die­nas vidū bija stāvējis laukā, vērodams, kā spilgtā dienas gaisma pamazām apdziest un kļūst nespodra, līdz visas mājas, kokus un parku pārklāja tāda kā pārdabiska krēsla. Viss bija tikpat skaidrs kā gaišā dienā, taču gaismas bija mazāk, it kā no mirstošās saules aizplūstu viss spēks.

Tas, kas notika patlaban, bija kaut kas līdzīgs, taču spocīgāks, jo savu noteiktību zaudēja un apmiglojās arī visu priekšmetu kontūras.

Tas nav pat tā, kā kļūt aklam, Lira izbijusies teica, -jo nav tā, ka mēs nevarētu redzēt lietas, drīzāk viss pats izbalē…

No pasaules lēnām izsūcās krāsa. Koku un zāles košo za­ļumu nomainīja blāvs, pelēcīgs zaļums; labības lauka dzīvīgo dzeltenumu blāvi pelēks smilšu tonis; kārtīgās fermas mājas sarkanos ķieģeļus nespodri pelēcīga asins krāsa…

Cilvēki nu jau viņi bija tuvāk arī sāka to ievērot, rādīja un mierinot turēja cits citu aiz rokas.

Kā vienīgais košums visā ainavā izcēlās spāru spožais, sarkani dzeltenais un elektrozilais tonis, viņu mazie jāt­nieki un arī Vils, Lira un Panteleimons, kurš, pieņēmis lauka piekūna veidolu, lidinājās gaisa.

Tagad viņi atradās pavisam tuvu pirmajiem nācējiem, un bija skaidrs: tie visi bija veļi. Vils un Lira paspēra soli tuvāk viens otram, taču nebija ko baidīties, jo veļi no viņiem bija daudz vairāk nobijušies un turējās atstatus, negribēdami tuvoties.

Vils uzsauca: Nebaidieties! Mēs negrasāmies darīt jums pāri. Uz kurieni jūs ejat?

Visi skatijās uz vecāko vīrieti vidū, it kā viņš būtu vadonis.

-   Mēs ejam turp, kur iet visi pārejie, virs teica. Šķiet, ka es zinu, bet nevaru atcerēties, no kurienes. Šķiet, jāiet pa šo ceļu. Uzzināsim, kad tur nokļūsim.

-   Mamm, ierunājās kāds bērns, kāpēc dienas laikā paliek tumšs?

-   Kuš, mīlulīt, nekreņķējies, māte teica. Ar kreņķēšanos neko nevar vērst par labu. Mēs laikam esam miruši.

-    Bet uz kurieni mēs ejam? bērns jautāja. Es ne­gribu būt miris, mamm!

-   Mēs ejam apraudzīt vecotēvu, māte izmisusi stāstīja.

Bet bērns nebija nomierināms un rūgti raudāja. Pārējie

uz māti skatījās ar līdzjūtību vai īgnumu, taču neko ne­varēja līdzēt, un visi bedu pārņemti soļoja caur izbalējošo ainavu, bērnam sīkā balstiņā nerimstoši raudot.

Aprunājies ar lēdiju Salmekiju, kavalieris Taielijs aiz­slīdēja prom pa priekšu -, un Vils ar Liru, sekodami košajai un sparīgajai spārei, vēroja, kā tā kļūst aizvien mazāka un mazāka. Lēdija nolaidās lejā un lika savam kukainim apsēsties uz Vila plaukstas.

-   Kavalieris aizgāja paskatīties, kas atrodas priekšā, viņa stāstīja. Mēs domājam, ka ainava izbalē tādēļ, ka šie ļaudis to aizmirst. Jo tālāk no savām mājām viņi aizies, jo tumšāks kļūs.

-    Bet kā jūs domājat, kāpēc viņi iet? Lira jautāja. Ja es būtu velis, es gribētu palikt tādās vietās, kuras es pazīstu, nevis aizklīst no tām prom un apmaldīties.

-    Viņi tur ir jutušies nelaimīgi, Vils minēja. Tā ir vieta, kur viņi tikko kā nomira. Viņi no tās baidās.

-    Nē, viņus kaut kas skubina, sacīja lēdija. Pa šo ceļu viņiem liek doties kāds instinkts.

Un tiešām kad viņu ciemats vairs nebija saskatāms, veļi sāka pārvietoties mērķtiecīgāk. Debesis bija tik tumšas, it kā draudētu varena vētra, bet nemanīja nekā no saspringuma, kas pavada tās tuvošanos. Veļi neat­laidīgi turpināja soļot, un ceļš veda taisni uz priekšu, cauri ainavai, kas jau šķita gandrīz neizteiksmīga.

Šad un tad kāds no veļiem pameta pa skatienam uz Viļu, Liru vai košo spāri un tas jātnieci, it kā viņi tiem šķistu dīvaini. Beidzot vecākais vīrs sacīja:

-    Paklau, jūs, puika un meitene. Jūs neesat miruši. Jūs neesat veļi. Kāpēc esat te ieradušies?

-   Mēs te nokļuvām netīši, Lira atbildēja, iekams Vils paspēja ierunāties. Es nezinu, kā tas gadījās. Mēs mēģi­nājām aizbēgt no tiem vīriem, un vienkārši attapāmies te.

-    Kā jūs zināsiet, ka esat nokļuvuši vietā, uz kuru ejat? jautāja Vils.