Dzintara tālskatis

Vīrietis raudzījās viņiem garām tumsā, pēc tam iznāca laukā un skatījās apkārt, it kā kaut kā trūktu. Tad viņš pagriezās pret dīvainajiem siluetiem, kas stāvēja turpat tuvumā, un jautāja:

-   Vai jūs esat redzējuši kādu nāvi?

Tie purināja galvas, un bērni dzirdēja murmināšanu:

-    Nē, nē, nevienu.

Vīrietis griezās atpakaļ. Aiz viņa pa durvīm laukā rau­dzījās sejas: sieviete, divi bērni un vēl viens vīrietis. Visi izskatījās nervozi un nobažījušies.

-   Nāve? pārvaicāja Vils. Mēs nenesam nekādu nāvi.

Bet, šķiet, tieši par to viņi uztraucās, jo, Vilam ierunā­joties, no dzīvo cilvēku puses atskanēja kluss izsauciens, un pat ārā stāvošie silueti mazliet parāvās atpakaļ.

-    Atvainojiet, ierunājās Lira, vispieklājīgākajā veidā pakāpdamās uz priekšu, it kā uz viņu raudzītos Džordanas koledžas ekonome. Es nespēju saprast, bet vai šie džentlmeņi te, vai viņi ir miruši? Piedodiet par jautajumu, ja tas ir nepieklājīgs, bet tur, no kurienes mēs nākam, tas ir ļoti neparasti, un mēs nekad agrāk neesam redzējuši nevienu, kas līdzinātos viņiem. Ja esmu bijusi nepieklā­jīga, tad lūdzu jūsu piedošanu. Bet redziet manā pasaulē mums ir dēmoni, dēmons ir katram, un mēs būtu sa­triekti, ieraudzīdami kādu bez dēmona, tieši tāpat, kā jūs esat satriekti, ieraugot mūs. Un tagad, kad mēs esam ceļojuši, Vils un es viņš ir Vils, un es esmu Lira -, es esmu uzzinājusi, ka ir tādi cilvēki, kuriem nav dēmonu, tāpat kā Vilam, un es no viņiem baidījos, līdz atklāju, ka tie patiesībā ir gluži parasti ļaudis, līdzīgi man. Tāpēc var­būt tas ir iemesls, kāpēc kāds jūsu pasaulē varētu būt mazliet uztraucies, ieraugot mus, ja domājat, ka mēs esam citādi.

Vīrietis prasīja: Lira? Un Vils?

-   Jā, ser, viņa pazemīgi teica.

-   Vai tie ir jūsu dēmoni? vīrietis jautāja, rādīdams uz spiegiem, kas sēdēja viņai uz pleca.

-    Nē, atbildēja Lira, un viņai uzmācās kārdinājums teikt: "Tie ir mūsu kalpotaji," — taču jūtot, ka Vilam tā nešķitīs laba doma, viņa sacīja: Tie ir mūsu draugi, kavalieris Taielijs un lēdija Salmekija, ļoti cienījami un gudri cilvēki, kas ceļo kopā ar mums. Ā, un šis ir mans dēmons, viņa izņēma no kabatas Panteleimonu-peli.

Jūs redzat, mēs neesam bīstami, mēs solāmies neno­darīt jums nekādu pārestību. Un mums ir ļoti vajadzīgs ediens un pajumte. Rīt mēs dosimies tālāk. Nudien!

Visi gaidīja. Viņas pazemīga toņa iespaidā vīrieša sa­traukums nedaudz noplaka, un spiegiem veselais saprāts lika izlikties kautrīgiem un nekaitīgiem. Pēc klusuma mirkļa vīrietis teica:

Labi, kaut arī tas ir savādi. Laikam gan šie ir dīvaini laiki… Tad nāciet iekšā, esiet laipni aicināti…

Silueti ārpusē māja ar galvu, pāris no tiem viegli palo­cījās un godbijīgi pakāpās sānis, Vilam ar Liru ieejot sil­tumā un gaismā. Vīrietis aiz viņiem aizdarīja durvis, aiz­āķēdams drāti aiz naglas, lai durvis turētos ciet.

Tā bija viena istaba, ko apgaismoja petrolejas lampa uz galda, un ta bija tīra, bet noplukuši. Saplākšņa sienas bija izrotātas ar bildēm no filmu zvaigžņu žurnāliem un ar sodrējainu pirkstu nospiedumu rakstu. Pie vienas sie­nas stāvēja dzelzs krāsniņa, tās priekšā drēbju steķis, un uz tā kūpēja daži apdiluši krekli. Uz tualetes galdiņa stāvēja šķirstiņš ar plastmasas puķēm, gliemežvāki, krā­sainas smaržu pudelītes un citi bezgaumīgi, siki nieciņi, salikti visapkārt gleznai, kurā bija attēlots brašs ģinde­nis ar augstu cepuri un tumšām brillēm.

Buda bija pārpilna: bez vīrieša, sievietes un abiem bēr­niem tur vēl bija kāds pavecāks vīrietis, zīdainis šūpulī, un vienā kaktā segu kaudzē gulēja ļoti veca sieviete, visu vērodama ar zibošām acim tikpat grumbainā sejā, cik sakrunkojušās bija segas. Paskatoties uz viņu, Lira jutās satriekta, segas sakustējās, un parādījās ļoti izdilusi roka melnā piedurknē, pēc tam vīrieša seja, tik veca, ka to gandrīz varēja noturēt par skeletu. Faktiski viņš vai­rāk izskatījās pēc gleznā attēlotā ģindeņa nekā pec dzīvas cilvēciskas būtnes; tad to ievēroja ari Vils, un visi ceļotāji vienlaikus saprata, ka vīrietis ir viens no tiem neskaidra­jiem, pieklājīgajiem siluetiem tur, ārā. Viņi visi jutās tik­pat apmulsuši, cik apmulsis bija vīrietis, tikko kā ierau­dzījis atnācējus.

Visi cilvēki mazaja, pārpildītajā būcenītī visi, izņe­mot aizmigušo zīdainīti, bija palikuši bez valodas. Pirmā attapas Lira.

Tas ir ļoti laipni nojums, viņa teica, paldies jums, labvakar, mēs ļoti priecājamies būt šeit. Un, kā jau es teicu, piedodiet, ka esam ieradušies bez jebkādās nāves, ja te tā parasts. Bet mēs jūs netraucēsim vairāk, nekā tas būs nepieciešams. Redzat, mēs meklējam Nāves zemi, tāpēc gadījās, ka ieradāmies šeit. Taču mēs nezinām, kur tā atrodas, vai šī ir daļa no tās, kā tur nokļūt un tam­līdzīgi. Tāpēc, ja varat mums par Nāves zemi kaut ko pastāstīt, mēs būsim ļoti pateicīgi.