Dzintara tālskatis

īsu laiku Vils un Lira palikuši pie vilkiem un tad de­vušies uz Oksfordu strādāt Džordanas koledžas virtuvēs. Tur viņi satikuši Rodžeru, un, kad Džordanai uzbrukuši māla bedrēs dzīvojošie ķieģeļu dedzinātāji, viņiem vaja­dzējis steidzīgi begt, tāpēc viņa, Vils un Rodžers sagrā­buši mazu ģiptiešu laiviņu un braukuši ar to lejup pa Temzu. Ebingdonlokā viņi gandrīz notverti, pec tam viņus nogremdējuši Vepingu pirāti, un viņiem glābjoties nācies peldet uz trismastu kliperi, kas patlaban devies ceļā uz Hančovu Kathejā iepirkt tēju.

Uz klipera viņi sastapuši Gallivespiānus, ceļotājus no Mēness, kurus nikna Piena Ceļā izcēlusies viesuļvētra nopūtusi uz Zemes. Viņi raduši patvērumu vārnas ligzdā. Lira, Vils un Rodžers pēc kārtas kāpuši viņus tur aprau­dzīt, taču kādu dienu Rodžers zaudējis atbalstu zem kājām, nogrimis un noslīcis.

Viņi centušies pierunāt kapteini griezt kuģi apkārt un zēnu meklēt, bet kapteinis bijis cietsirdīgs, nikns vīrs, kuru interesējusi tikai peļņa, ko viņš gūtu, drīzāk nokļū­dams Kathejā, un viņš iekalis bērnus važās. Bet Galli­vespiāni atnesuši viņiem vīli un…

Un tā tālāk. Lāgu lāgiem Lira pagriezās pret Viļu vai spiegiem, lai tie sacīto apstiprinātu, un Salmekija pievie­noja vienu vai divas detaļas, vai ari Vils pamāja ar galvu, kamēr stāsts aizritinājās līdz vietai, kad bērniem un viņu draugiem no Mēness ievajadzējās atrast ceļu uz Nāves zemi, lai no saviem vecākiem uzzinātu noslēpumu, kur apraktas ģimenes bagātības.

Ja mēs savā zemē pazītu savas nāves, Lira teica, tāpat kā jūs šeit pazīstat savējās, tad varbūt būtu vieg­lāk; taču, manuprāt, mums patiešām ir laimējies, ka atra­dām ceļu uz šejieni, jo nu mēs varēsim saņemt jūsu pado­mu. Un es jums ļoti pateicos, ka bijāt tik laipni un mūs uz­klausījāt, un paldies par mielastu, tas tiešām bija jauki.

Bet ziniet tagad vai varbūt no rīta mums vajadzētu atrast ceļu pāri ūdenim, kur dodas mirušie, un palūkot, vai arī mēs nevaram tur nokļūt. Vai te ir kādas laivas, ko mēs varbūt varētu noīrēt?

Ļaudis izskatījās šaubu pilni. Bērni, nogurumā pie­tvīkuši, ar miegainām acīm pārlaida skatienu pēc kārtas visiem pieaugušajiem, bet neviens nevarēja pateikt, kur dabūt laivu.

Tad atskanēja balss, kas vēl nebija runājusi. No gultas drānu dziļumiem stūrī nāca dzedra, ķērkstoša, nazāla skaņa ne sievietes, ne dzīva cilvēka balss: tā bija vec­māmiņas nāves balss.

-   Vienīgais veids, kā jūs varat šķērsot ezeru un nonākt Nāves zemē, nave teica, atspiedusies uz elkoņa un ar kaulaino pirkstu radīdama uz Liru, ir doties turp kopā ar jūsu pašu nāvēm. Jums jāpasauc savas nāves. Esmu dzirdējusi par tādiem kā jūs, kas savas nāves tur no sevis pa gabalu. Jums nāves nepatīk, un tās aiz pieklājības nerādās jums acīs. Bet viņas nav nekur tālu. Kad vien jūs pagriežat galvu, nāves no jums izvairās. Kur vien jūs skatāties, viņas paslēpjas. Viņas var nolīst tējas krūzē. Vai rasas pilienā. Vai vēja brāzmā. Nejau kā mēs abas ar veco Magdu, nāve teica, iekniebdama vecās sievas savī­tušajā vaigā, un viņa atgrūda nāves roku. Mēs dzīvojam kopā saticīgi un draudzīgi. Tāda ir atbilde tas ir tas, kas jums jādara. Jums jāsaka: esi laipni aicināta, draudzēsi­mies! Esiet laipni, paaiciniet, lai jūsu nāves pienāk jums tuvāk, un tad redzēsiet, vai varēsiet ar tam vienoties.

Viņas vārdi krita Liras prātā kā smagi akmeņi, un arī Vils juta to briesmīgo svaru.

-   Kā mēs to spēsim? viņš jautāja.

-   Jums tikai jāvēlas, un lieta būs darīta.

-    Pagaidiet, ierunājās Taielijs.

Visu skatieni pievērsās viņam, un tās nāves, kas gulē­ja uz grīdas, piecēlās sēdus un pagrieza savus neizteik­smīgos, lēnīgos ģīmjus pret kavaliera sīko, kaismīgo se­jiņu. Taielijs stāvēja cieši blakus Salmekijai, uzlicis roku viņai uz pleca. Lira saprata, ko viņš domā: Taielijs grasī­jās teikt, ka tas ir aizgājis par tālu, ka viņiem jāgriežas atpakaļ, ka šī muļķošanās ir bezatbildīgi ieilgusi.

Tāpēc Lira iejaucās. Piedodiet, viņa sacīja vīrietim, vārdā Pīters, bet man un mūsu draugam kavalierim uz minūti jāiziet ārā, jo viņam pa manu īpašo instrumentu jāaprunājas ar saviem draugiem uz Mēness. Mēs nepa­liksim ilgi.

Un viņa uzmanīgi paņēma Taieliju, piesargādamās no dzeloņiem, un iznesa ārā tumsā, kur aukstais vējš sērīgi dauzīja kadu atplisušu jumta rievotā skārda gabalu.

-     Jums jāapstājas, kavalieris teica, kad Lira bija viņu uzsēdinājusi uz otrādi apgāzta eļļas trauka, vājajā gaismā, ko deva viena no elektriskajām spuldzēm, kas karājās kabelī virs galvas. Esat aizgājuši gana tālu. Tagad pietiek.

-    Mēs taču vienojāmies, Lira iebilda.

-    Nē, nē. Ne līdz tādām galējībām.

-   Labi. Atstājiet mūs. Lidojiet atpakaļ. Vils var izgriezt logu uz jūsu pasauli vai jebkuru pasauli, kas jums patīk, un jūs varat pa to izlidot un justies drošībā viss kārtībā, mēs neiebilstam.

-   Vai tu pati saproti, ko dari? -Jā.