Dzintara tālskatis

Pirmo bultu viņa zaudēja: ceļā augšup tā iestrēga koka mizā un nenāca laukā. Ari otro zaudēja kaut arī tā tika garām zaram, tomēr nenokrita pietiekami tālu, lai otrā pusē sasniegtu zemi, un, velkot bultu atpakaļ, aizķērās un salūza. Piestiprināta salauztajai šautrai, garā aukla atkrita atpakaļ, un Mērija mēģināja vēlreiz ar trešo un pēdējo bultu šoreiz viņai izdevās.

Uzmanīgi un vienmērīgi vilkdama, lai aukla neaiz­ķertos un nepārtrūktu, Mērija uzvilka augšā sagatavoto virvi, kamēr abi tās gali skāra zemi. Tad viņa tos abus droši nostiprināja pie kādas masīvas saknes pamatnes, tik resnas kā viņas pašas stilbi, tāpēc sieviete domāja, ka tai jābūt diezgan izturīgai. Protams, no zemes nevarēja pateikt, kāds ir zars, no kura, ieskaitot pašu Mēriju, būs atkarīgs viss. Atšķirībā no kāpšanas klintī, kad virvi ik pēc dažiem metriem ir iespējams pieāķēt klints plaknei un tāpēc nav iespējams talu krist, šeit bija tikai viens ļoti garš, vaļīgs auklas gabals un bija paredzams viens ļoti garš kritiens, ja kaut kas noietu greizi. Lai kāpiens būtu kaut mazliet drošāks, viņa no trim mazām virvītēm nopina iejūgu un aplika to ap abiem galvenas virves nokarenajiem galiem brīvā mezglā, ko varētu sasiet brīdī, ja viņa saktu slīdēt.

Ielikusi pēdu pirmajā cilpā, Mērija sāka kāpt.

Lapotni viņa sasniedza īsākā laikā, nekā bija paredzē­jusi. Kāpiens bija vienkāršs, virve plaukstās padevīga, un, negribēdama domāt par pirmā zara sasniegšanas problēmu, viņa atklāja, ka dziļās rievas stumbrā nodro­šina stingru atbalstu un palīdz justies droši. Faktiski pēc piecpadsmit minūtēm, kopš bija atstājusi zemi, viņa jau stāvēja uz pirmā zara un planoja kāpt uz nākamo.

Mērija bija paņēmusi sev līdzi vēl divus auklas rituļus, ar ko izveidot fiksētu auklu pinumu, kas kalpotu kāšu, enkuru, "draugu" un cita tehniskā nodrošinājuma vietā, uz ko alpīnisti parasti paļāvās, kāpjot pa klints plakni. To piesiešana vajadzīgajā vietā aizņēma dažas minūtes, un, sevi tā nodrošinājusi, viņa izvēlējās zaru, kurš izskatījās visdrošākais, atkal saritināja rezerves virvi un sāka kāpt.

Pēc desmit minūšu ilga, uzmanīga kāpiena Mērija at­radās tieši biezākajā lapotnes vietā. Viņa varēja aizsniegt garās lapas un vilkt tās caur plaukstām; viņa atrada ziedu pēc zieda tie bija pelēkbalti un nejēdzīgi mazi, katrs mazas monētas lielumā, bet vēlāk no tiem izvei­dosies lielās sēklu pogaļas, cietas kā dzelzs.

Sasniegusi ērtu vietu, kur trīs zari veidoja staklīti, viņa stingri apsēja virvi, piestiprināja savu iejūgu un at­pūtās.

Caur lapotni varēja saskatīt zilu jūru, skaidru un dzirkstošu līdz pat apvārsnim; otrā virzienā, skatīdamās pār labo plecu, viņa zeltaini brūnajā prērijā redzēja zemu pakalnu rindu, ko krustām šķērsām rotāja melni lielceļi.

Uzpūta viegls vējiņš, uzvēdīdams tikko sajutamu ziedu smaržu un čaukstinādams stingrās lapas, un Mērija iztē­lojās, ka milzīga, neskaidri apjausta cilvēkmīlestība ceļ viņu augšup gluži kā gigantiskas plaukstas. Gulēdama milzīgo zaru staklē, viņa juta tādu lieglaimi, kādu pirms tam bija izjutusi tikai vienreiz, un ne jau tad, kad deva mūķenes svinīgo zvērestu.

Galu galā viņas prātu normālā stāvoklī atgrieza kram­pis labajā potītē, kas, neērti saliekta, balstījās pret stak­li. To atslābinājusi, viņa pievērās savam uzdevumam, vēl apreibusi no gludā okeāna, kas pletās visapkārt.

Mērija bija paskaidrojusi mulefa, ka, lai redzētu gaismni, sulas glazūras plāksnītes viņai jātur plaukstas platuma attālumā, un viņi, uzreiz sapratuši problēmu, izgatavoja īsu bambusa caurulīti, nostiprinādami dzintara krāsas plāksnītes katrā tās galā kā teleskopam. Šis tālskatis viņai tagad atradās krūšu kabatā, un viņa to izņēma. Skatī­damās caur to, Mērija redzēja lēni peldošās, zeltainās dzirkstis gaismni, Ēnas, Liras Putekļus -, kā bezgalīgs sīku radību mākonis tās peldēja vējā. Lielākoties tās pār­vietojās haotiski kā puteklīši saules staros vai molekulas ūdens glāzē.

Lielākoties.

Taču, jo ilgāk viņa lūkojās, jo vairāk sāka saskatīt citu kustības veidu. Zem haotiskās kustības slēpās kāda dziļāka, gausāka, universāla, kas virzījās no zemes uz jūras pusi.

Nu, tas bija interesanti. Nodrošinādamās ar vienu no piestiprinātajām virvēm, Mērija līda pa horizontālu zaru, pamatīgi aplūkodama visus ziedu kurvīšus, ko varēja atrast, un tūlīt sāka apjaust, kas notiek. Viņa vēroja un nogaidīja, līdz bija pilnīgi pārliecinājusies, un tad uzma­nīgi uzsāka ilgo un grūto lejupkāpšanas procesu.

Mērija atrada mulefa tramīgā stāvoklī, ciešot tūkstoš uztraukumu par savu draudzeni, kas bija tik tālu no zemes.

Atāla, sevišķi atvieglota, viņu viscaur nervozi aptaus­tīja ar snuķi, klusi elsdama no prieka, ka draudzene ir sveika un vesela, un kopā ar citiem mulefa žigli nesa viņu atpakaļ uz nometni.

Tiklīdz viņi pārgāja kalna malai, sāka klaigāt ciematā palikušie, un, kamēr viņi bija sasnieguši sarunu lauku­mu, sanāca ļoti liels pūlis. Mērijai šķita, ka daudzi ir ieradušies no citurienes paklausīties, ko viņa teiks.