Dzintara tālskatis

-    Tāpēc, Lira meloja, tāpēc, ka man tur kaut kas jāizdara, ne tikai jāsatiek mans draugs Rodžers, kaut kas vēl. Šo uzdevumu man lika paveikt eņģelis, un to nevar izdarīt neviens cits kā tikai es. Tas ir pārāk svarīgi, un es nevaru gaidīt, līdz nomiršu dabiski, tas jāizdara tūlīt. Redzi, eņģelis man pavēlēja. Tāpēc mēs esam šeit ieradušies, es un Vils. Mums tur jānokļūst.

Viņai aiz muguras Taielijs nolika savu instrumentu un sēdēja, vērodams, kā bērns lūdzas pats savu navi, lai tā viņu aizved tur, kur nebūtu jāiet nevienam.

Nāve pakasīja galvu un pacēla uz augšu plaukstas, bet nekas nespēja apturēt Liras vārdus, nekas nevarēja sa­liekt meitenes vēlēšanos, pat bailes ne: viņa esot redzē­jusi ko ļaunāku par nāvi, un viņai vajagot iet.

Tāpēc nāve galu galā sacīja:

-    Ja nekas nespēj grozīt tavas domas, tad viss, ko es varu teikt, ir: nāc man līdzi, un es tevi aizvedīšu uz turieni, uz Nāves zemi. Es būšu tavs pavadonis. Es varu tev parādīt ceļu uz turieni, bet, kas attiecas uz izkļūšanu ārā, tas tev būs jāspēj pašai.

-    Un maniem draugiem, Lira piebilda. Manam draugam Vilam un pārējiem.

-   Lira, Taielijs ierunājās, pretēji visiem instinktiem mēs iesim tev līdzi. Pirms minūtes es biju uz tevi no­skaities. Taču tu darīji grūtu…

Lira zināja, ka šis ir īstais brīdis, lai salīgtu mieru, un, panākusi savu, viņa ar prieku to darīja.

-   Jā, viņa teica, piedodiet, Taielij, bet, ja jūs nebūtu kļuvis dusmīgs, mēs nemūžam nebūtu atraduši šo džentl­meni, kas mūs uzveda uz ceļa. Tāpēc es priecājos, ka jūs bijāt šeit, jūs un lēdija. Es patiesi jūtos pateicīga, ka esat kopā ar mums.

Tā Lira pierunāja pati savu nāvi, lai tā aizved viņu un pārējos uz zemi, kur bija aizgājis Rodžers, Vila tēvs, Tonijs Makarioss un daudzi citi; nāve teica, lai viņa gata­vojas braucienam un dodas uz muliņu, kad debesīs uzausīs pirmā gaisma.

Bet Panteleimons trīcēja un drebēja, un Lira neko ne­varēja darīt, lai viņu nomierinātu un apklusinātu viņa kuslo vaidēšanu, ko dēmons nespēja valdīt. Tāpēc Liras miegs, guļot uz būdas grīdas kopā ar visiem pārējiem, bija traucēts un sekls, un viņas nāve modri sēdēja turpat blakus.

20 Kāpšana

es to sasniedzu * lēni kāpdama * un kerdamās

pie'zariem, kas auga starp svētlaimi * un mani * EMĪLIJA DIKINSONE

Mulefa izgatavoja dažāda veida vir­ves un auklas, un Mērija Malone, izvēlēdamās īsto, visu rītu aplūkoja un pārbaudīja tās, kas stāvēja Atālas ģime­nes noliktavās. Šajā pasaulē nebija ap­gūti griešanas un vīšanas principi, tāpēc visas virves un auklas bija pītas, taču tās bija stipras un elastīgas, un Mērija drīz vien at­rada to, ko gribēja.

-   Ko tu dari? — Atāla gribēja zināt.

Mulefa nebija tāda vārda "kāpt", tāpēc Mērijai vaja­dzēja pamatīgi žestikulēt un paskaidrot aplinkus. Atāla jutās šausmināta.

-   Iet uz koku augšējo dalu?

-    Man jāredz, kas notiek, Mērija paskaidroja. Ta­gad tu vari man palīdzēt sagatavot virvi.

Kalifornijā Mērija reiz bija satikusi kādu matemātiķi, kurš katru nedēļas nogali pavadīja, kāpelēdams pa kokiem. Mērija bija nedaudz kāpusi klintīs, tāpēc kāri klausījās, kā viņš runā par kāpšanas paņēmieniem un aprīkojumu, un nolēma to izmēģināt pati, tiklīdz radīsies izdevība. Protams, viņa nekad nebija domājusi, ka kāps kokos citā Visumā, un kāpt vienai viņai arī nešķita diezin cik pievilcīgi, taču nebija citas izvēles. Viņa varēja vienīgi padarīt kāpšanu iespējami drošāku.

Mērija paņēma virves rituli, pietiekami garu, lai aukla sniegtos pār vienu no augstā koka zariem un atkal atpakaļ

līdz zemeī, un pietiekami stipru, lai tā izturētu tādu svaru, kas vairākas reizes pārsniedza viņējo. Tad Mērija no tie­vākas, bet ļoti stingras auklas nogrieza daudz īsu gabaliņu un pagatavoja no tiem cilpas, mazus auklas gredzenus sasienot jūrnieka mezglā. Piesienot cilpas galvenajai auk­lai, izveidojās atbalsti rokām un kājām.

Tad radās pirmā problēma: virvi vajadzēja dabūt pāri zaram. Stundu vai divas eksperimentējot ar kādu tievu, stingru auklu un līganu zaru, izdevās izgatavot loku; švei­ciešu armijas nazis noderēja, lai pagatavotu dažas bultas ar stingrām lapām galā, kas padarīja to lidojumu sta­bilāku; un beidzot, pēc veselas dienas darba, Mērija bija gatava sākt. Bet saule rietēja, rokas bija nogurušas, tāpēc viņa paēda un norūpējusies likās gulēt, tikmēr mulefa nemitējās par viņu diskutēt, klusi, melodiski čukstēdami.

No rīta Mērija uzreiz sāka ar bultas pāršaušanu pār zaru. Daži mulefa, norūpējušies par viņas drošību, sapul­cējās skatīties. Riteņotajiem radījumiem kāpšana likās tik sveša lieta, ka šķita biedējoši pat domāt par to.

Iekšēji Mērija zināja, ko viņi izjūt. Nomākusi nervozi­tāti, viņa piesēja vissmalkākās, vieglākās auklas galu pie vienas bultas un izšāva to.