Dzintara tālskatis

-   Nesaproti vis. Tu esi pārsteidzīgs, bezatbildīgs, melīgs bērns. Fantāzijas tevi atrod tik viegli, ka visa tava būtība ir caurcaurēm pilna ar negodīgumu, un tu nespēj atzīt patiesību pat tad, kad tā raugās tev tieši sejā. Labi, ja tu pati to nesaskati, tad es tev sacīšu skaidri: tu nevari, tu nedrīksti riskēt ar savu dzīvību. Jums tūlīt pat jāgriežas atpakaļ kopā ar mums. Es sūtīšu ziņas lordam Ezrielam, un pēc noteikta laika mēs varam būt drošībā cietoksnī.

Lira juta krūtīs briestam dusmu asaras un, nespē­dama palikt mierīga, cirta kāju pret zemi.

-    Jūs nezināt, viņa iekliedzās, jūs vienkārši nesa­protat, kas man ir prātā un sirdī, vai ne? Es nezinu, vai jusu ļaudis vispār dzemdē bērnus, varbūt jūs dējat olas vai tamlīdzīgi, es nebūtu pārsteigta, jo jūs neesat laipns, jūs neesat cēlsirdīgs, jūs neesat iejūtīgs jūs pat neesat cietsirdīgs būtu labāk, ja jūs būtu cietsirdīgs, jo tas nozīmētu, ka jūs mūs uztverat nopietni, ka jūs neesat kopā ar mums tāpēc vien, ka tas no jums tiek prasīts… ak, tagad es jums itin nemaz nevaru uzticēties! Jus solī­jāties, ka palīdzēsiet un kopā mēs tiksim galā, un nu jūs gribat mūs apturēt jūs esat negodīgs, Taielij!

-   Es nepieļautu, ka manis paša bērns ar mani runā tik nekaunigā, patvaļīgā toni kā tu, Lira! Kāpēc es jau agrāk netiku tevi sodījis…

—Tad uz priekšu! Sodiet mani, jūs jau to varat! Ņemiet savus draņķīgos dzeloņus un dzeliet, cik jaudas, uz priekšu! Te būs mana roka dariet to! Jums nav ne jaus­mas, kas notiek manā sirdī, jūs lepnais, savtīgais radijum! Jums nav nekāda priekšstata par to, cik es esmu nobēdājusies un nikna un cik ļoti man ir žēl mana drauga Rodžera, jūs nogalinat cilvēkus tāpat vien, viņa uzsita knipi, tie jums neko nenozīme bet apziņa, ka es neesmu pateikusi ardievas savam draugam Rodžeram, man sagādā mokas un bēdas. Es gribu lūgt viņam piedošanu un vērst visu par labu, cik spēju, jus to nekad nesapratīsiet, jūs ar visu jūsu lepnumu un visu savu pieaugušā gudrību. Un, ja man jāmirst, lai paveiktu to, kas jādara, tad es to darīšu un jutīšos laimīga. Tāpēc, ja gribat mani nogalināt, jūs cietsirdīgais, jūs stiprais, jūs indes glabātāj kavalieri, dariet to lai notiek, noga­liniet mani! Tad mēs ar Rodžeru Nāves zemē varēsim spēlēties mūžīgi un smieties par jums, jūs nožēlojamais!

Nebija grūti redzēt, ko Taielijs spētu izdarīt, jo viņš no galvas līdz kājām drebēja, kvēlodams dusmās. Taču vīriņš nepaguva ne pakustēties, kad Lirai aiz muguras ierunājās balss, un viņiem abiem pār muguru pārskrēja šermuļi. Lira pagriezās, zinādama, ko ieraudzīs, un, par spīti savai bravūrai, sajuta šausmas.

Nāve stāvēja pavisam tuvu, laipni smaidīdama; tās seja bija tieši tāda pati kā pārējām, ko meitene bija redzējusi, taču šī bija viņas, viņas pašas nāve! Pantelei­mons pie Liras krūtīm šņāca un drebēja, sermuļveidā vīdamies viņai ap kaklu un cenzdamies viņu aizstumt prom no nāves. Bet, to darīdams, dēmons tikai pats nokļuva tai tuvāk; to saprazdams, viņš atkal pieplaka pie Liras siltā kakla, kur spēcīgi atbalsojās viņas sirdspuksti.

Lira piespieda Panteleimonu sev klāt un ieskatījās nāvei tieši sejā. Viņa nevarēja atcerēties, ko nāve bija teikusi, un ar acs kaktiņu redzēja, ka Taielijs steidzīgi un nevaļīgi sagatavo magnetīta rezonatoru.

-   Tu esi mana nāve, vai ne? viņa prasīja.

-   Jā, mana mīļā, nāve atbildēja.

-   Tu taču vēl negrasies mani paņemt, vai ne?

-   Tu mani gribēji. Es vienmēr esmu šeit.

-    Jā, bet… Es gribēju, jā, bet… Es gribu doties uz Nāves zemi, tā ir taisnība. Bet ne jau mirt. Es negribu mirt. Man patīk dzīvot, un es mīlu savu dēmonu, un… Dēmoni turp nedodas, vai ne? Esmu redzējusi, kā, cil­vēkiem mirstot, viņu dēmoni izgaist un vienkārši ap­dziest kā sveces. Vai viņiem tur Nāves zemē ir dēmoni?

-    Nē, nāve teica. Cilvēka dēmons izzūd gaisā, un cilvēks pats nozūd zem zemes.

-   Tad es gribu ņemt savu dēmonu līdzi uz Nāves zemi, Lira stingri teica. Un es gribu atkal atgriezties. Vai ir kādreiz dzirdēts, ka cilvēki no turienes atgriezušies?

-     Jau daudzus, daudzus gadsimtus ne. Galu galā, bērns, tu Nāves zemē nonāksi bez pūlēm un riska tas

būs drošs un mierīgs ceļojums tavas nāves sabiedrība nāve tev ir īpašs, uzticams draugs, kas bijis tev blakus visu tavu mūžu un pazīst tevi labāk nekā tu pati…

-    Bet mans īpašais un uzticamais draugs ir Pantelei­mons] Es tevi nepazīstu, Nāve, es pazīstu Panu, es mīlu Panu, un ja viņš jelkad… ja mēs jelkad…

Nāve māja ar galvu. Tā šķita ieinteresēta un laipna. Bet Lira ne uz mirkli nevarēja aizmirst, kas tā ir: viņas pašas nāve, un tik tuvu!

-    Es zinu, ka šis gājiens prasīs pūles, viņa nosvērtāk teica, un būs bīstams, bet es to gribu, nave, es patiesi gribu. Un arī Vils to grib. Mums abiem pārāk ātri tika atņemti tuvi cilvēki, un mums jāsniedz viņiem gandarī­jums, vismaz man.

-    Katrs vēlas, kaut vēl varētu parunāt ar tiem, kas aizgājuši uz Nāves zemi. Kāpēc jums vajadzētu but izņē­mumam?