Dzintara tālskatis

Cilvēki budā vēl aizvien blenza, bet Liras vārdi gaisot­ni mazliet atviegloja, un sieviete, izvilkusi ķebli, uzaici­nāja viņus sēsties pie galda. Vils un Lira uzcēla aizmi­gušās spāres uz plaukta tumšā kaktā, kur, kā Taielijs teica, tām līdz rīta gaismai jāatpūšas, un tad Gallivespiani pievienojās viņiem pie galda.

Sieviete bija sagatavojusi bļodu sautējuma un, nomizo­jusi pāris kartupeļu, piegrieza tos klāt, lai būtu vairāk, un mudināja vīru piedāvāt ceļotājiem kādu citu uzkoža­mo, kamēr sautējums gatavojas. Viņš atnesa pudeli tīra, kodīga spirta, tā smarža Lirai atgādināja ģiptiešu ingveralu, un abi spiegi pieņēma glāzi, kurā tad iegremdēja savus mazos trauciņus.

Lira bija gaidījusi, ka ģimene galvenokārt pētīs Gallivespiānus, bet viņu ziņkārība tikpat lielā mērā bija vērsta uz viņu un Viļu. Ilgi negaidīdama, meitene pajautāja, kāpēc tā.

-   Jūs esat pirmie cilvēki bez nāves, ko mēs jelkad esam redzējuši, vīrietis, kura vārds, kā viņi dabūja zināt, bija Pīters, sacīja. Tas ir, kopš mēs esam šeit. Tāpat kā jūs, mēs šeit ieradāmies, vēl nebūdami miruši, kaut kādas izdevības vai nejaušības pēc. Mums jāgaida, līdz mūsu nāve mums pavēstīs tās laiku.

-   Jūsu nāve jums pavēstīs? Lira pārjautāja.

-   Jā. Šeit ieradušies ak, lielākā daļa jau krietni sen -, mēs atklājām, ka esam atnesuši sev līdzi savas nāves. To mēs atklājām šeit. Nāves mums bija jau visu laiku, tikai mēs te nemaz nezinājām. Redziet, nāve ir katram. Tā visur iet līdzi, visa mūža garumā, tā ir ļoti tuvu klāt. Mūsu nāves sēž ārpusē un atvelk elpu; kad pienāks laiks, tās nāks iekšā. Vecmāmiņas nāve ir šeit, viņai tuvu klāt, ļoti tuvu.

-    Vai jūs nebiedē tas, ka nāve visu laiku ir tuvumā? Lira jautāja.

-    Kāpēc gan? Ja nāve ir te, tad var no viņas piesargā­ties. Daudz uztraucošāk būtu nezināt, kur tā ir.

-   Un katram ir pašam sava nāve? Vils brīnījās.

-    Vai zini, jā, cilvēkam piedzimstot, nāve ienāk pa­saulē reizē ar viņu, un tā ir nāve, kas viņu aizved prom.

-Ā, Lira teica, tieši tas mums jāzina, jo mēs cenša­mies uzmeklēt Nāves zemi un nesaprotam, kā tur nokļūt. Kur mēs aizejam tad, kad esam miruši?

-    Jūsu nāve jums uzsit uz pleca vai saņem jūsu roku un pasaka: "Nāc kopā ar mani, ir laiks." Tas var notikt, kad jūs saslimstat ar drudzi vai kad esat aizrijies ar sa­kaltušu maizi, vai kad nokrītat no augstas ēkas, vai arī kad jums uznāk dzemdību sāpes. Tad jūsu nāve laipni pienāk jums klāt un mierīgi saka: "Nomierinies, bērns, tu nāksi man līdzi." Un tu kopa ar viņu kāp laivā un dodies pāri ezeram miglā. Kas tur notiek, to neviens nezina. Neviens nekad neatgriežas.

Sieviete teica, lai bērns paaicina nāves iekšā, un viņš, pieskrējis pie durvīm, viņām to pateica. Vils un Lira brī­nīdamies skatījās, un Gallivespiāni saspiedās ciešāk kopā, kad nāves pa vienai katram ģimenes loceklim ienaca pa durvīm: bālas, neievērojamas figūras apnēsā­tās drēbēs, pelēcīgas, klusas un drūmas.

-   Tās ir jūsu nāves? vaicāja Taielijs.

-   Tiešām gan, ser, Pīters atbildēja.

-   Vai jūs zināt, kad viņas jums sacīs, ka pienācis laiks iet?

-   Nē. Bet cilvēki zina, ka tās ir tuvu klāt, un tas ir mie­rinājums.

Taielijs neko neatbildēja, bet bija skaidrs, ka, viņaprāt, tas varētu būt jebkas, tikai ne mierinājums. Nāves pie­klājīgi sastājās gar sienu; bija savādi redzēt, cik maz vietas tās aizņem, un konstatēt, cik maz uzmanības sev pievērš. Lira un Vils drīz vien nāves pilnīgi ignorēja, tomēr Vils nodomāja: "Es nogalināju tos vīrus viņu nā­ves viņiem visu laiku bija tuvumā -, viņi to nezināja, un es arī ne…"

Sieviete, vārdā Marta, lika sautējumu saplaisājušos emaljetos šķīvjos un mazliet bļodā nāvēm, lai tās pa­sniedz ēdienu cita citai. Nāves neēda, bet iztika ar ēdiena labo smaržu. Drīz visa ģimene un viņu viesi kāri ēda, un Pīters jautāja berniem, no kurienes viņi nak un kāda izskatās viņu pasaule.

-    Es jums pastāstīšu, teica Lira.

To sakot un to uzņemoties, daļa no viņas juta krūtis ceļa­mies mazu prieka straumīti kā burbuļus šampanietī. Lira zināja, ka Vils vēro, un priecājās, ka viņš redz viņu darām to, ko viņa vislabāk prot, darām to Vila un viņu visu labā.

Lira iesāka ar stāstu par saviem vecākiem. Tie esot hercogs un hercogiene, ļoti ietekmīgi un bagati cilvēki, kuriem kāds politisks ienaidnieks izkrāpis īpašumu un pašus iemetis cietumā. Bet viņiem izdevies izbēgt, no­laižoties lejā pa virvi ar zīdainīti Liru tēvam uz rokām, un, kad viņi ģimenes bagātību atkal atguvuši, viņiem uzbrukuši no sabiedrības izstumti cilvēki un abus vecā­kus noslepkavojuši. Arī Lira butu nogalināta, izcepta un apēsta, ja īstajā laikā Vils viņu neizglābtu un neaizvestu uz mežu pie vilkiem, kur viņš uzaudzis kā viens no tiem. Būdams zīdainītis, viņš tēva kuģi pārkritis par bortu un izskalots neapdzīvotā krastā, kur kāda vilcene, Viļu zīdī­dama, izglābusi viņam dzīvību.

Ļaudis šīs blēņas norija rāmā lētticībā, un pat nāves pievirzījās tuvāk paklausīties, satupušās uz tuvumā no­likta sola un raudzīdamās meitenē ar savām lēnīgajām un laipnajam sejām, kamēr viņa vērpa pasaciņu par savu un Vila dzīvi mežā.